Mazliet par karantīnas un uztura sekām. Disklaimers: šis nebūs aizraujošs stāsts ar sižetu.

Tātad, ja tev nav pieejami visi Rīgas teikaveji, ēšana prasa diezgan daudz laika un disciplīnas. Ja tu mazliet aizstrādājies, tad nemanāmi pienāk vakars ar milzīgu bada sajūtu. Ar bada sajūtu tikt galā nav pārāk sarežģīti, sarežģītāk ir vienā ēdienreizē uzņemt vajadzīgo kaloriju daudzumu, ja nākamajā dienā ir paredzēts treniņš.

Grupu treniņi, protams, šobrīd nenotiek, bet kaut kā mēs risinām šo jautājumu distancēšanās apstākļos. Sen tā nav bijis, bet es atkal nodzīvojos līdz ģībšanas stadijai. Baltas lūpas, sašaurinātas acu zīlītes, viss kā pienākas, vienīgi iztiekot bez pašas ģībšanas. Man ir lieliska zombiju bilde, ar kuru gan es nedalīšos. Mazliet mainot grandiozos treniņa plānus, tomēr izvilku stundu fiziskas slodzes, pēc kuras pavadīju kādas 20 minūtes guļot uz zemes, mēģinot palikt pie samaņas. Es te nelielos, vienkārši iezīmēju situāciju.

Jaunums bija šīs pieredzes sekas. Sajūta ir mazliet kā pēc saindēšanās ar pārtiku, tikai bez vemšanas un citiem pretīgiem fizioloģiskiem procesiem. Savukārt neskatoties uz relatīvi nelielo slodzi, muskuļi sāp tā, kā kāds būtu mani sitis ar slotaskātu. Normālā situācijā kaut kaut kādas muskuļu sāpes man parādās aiznākamajā dienā. Ja es pareizi saprotu bioķīmiskos procesus, tad muskuļiem jau bija uzturvielu deficīts, bet es vēl uzgāzu tam visam pa virsu slodzi. Iespējams svara zaudēšanai tas ir labi, bet vispārējai fiziskai formai visdrīzāk ir nodarīts kāds kaitējums. Minu, protams. Morāle: mazāk zemesriekstu sviesta ar marmelādi, vairāk īsta ēdiena visas dienas garumā.