Spēja rūpēties par savu apkārtējo vidi un izskatu man vienmēr ir asociējusies ar labu garīgo veselību. Es pat īsti nezinu, cik daudz man tas ir ieborēts bērnībā, vai cik ļoti tas ir saistīts ar manis paša mentālajiem stāvokļiem. Protams, ne es pats esmu ļoti kārtīgs, ne arī man šķiet, ka mājās obligāti ir jāstaigā čībās un zīda halātā. Bet kopš tā brīža, kad es padsmit gadu vecumā tiku ārā no “koncentrācijas nometnes”, kur tavai brīvajai gribai un sajūtām nebija nekādas nozīmes, esmu novērojis savu mentālo stāvokļu cikliskumu, kad tava iekšējā pasaule nogrimst sūdos, un tai līdzi arī pasaule man apkārt. Es biju iemācījies, ka neizbēgami pienāks laiks, kad es divas dienas lūrēšu multenes, jo pat stulbākās filmas dialogiem un sižetam es nespēju izsekot, un šī nespēja mani nenormāli kaitinās. Par laimi es iemācījos savu garīgo slodzi sadalīt tā, lai vairs nepiedzīvotu šos stāvokļus, un arī nakts murgi no pārslodzes vairs nav tik bieža parādība, un tagad es māku apstāties pie pirmajiem simptomiem.

Bet tas nenozīmē, ka cikliskums ir pazudis. Pašizolācija un sociālā distancēšanās man nerada pārāk lielu stresu, jo es to pārāk labi pazīstu. Šinī laikā ir daudz mūzikas un skatīšanās ekrānā, daudz netīru trauku un viegli pagatavojama ēdiena. Pirms vegānisma manu mentālo stāvokli varēja novērtēt apkārt esošajās picas kastēs. Arī daudz laika tiek pavadīts vertikālā stāvoklī, kurā es kontemplēju par to, par cik centimetriem ir pieaudzis mans tauku slānis. Lai iezīmētu vertikālā stāvokļa nopietnību, jāmin, ka tagad es gandrīz nesēžu, un savas dienas pie datora pārsvarā pavadu stāvot. Tad pēc dažām dienām man tas apnīk, un sākas tāds kā mentālais pavasaris. Tad neizbēgami pienāk brīdis, kad es ieeju dušā, kurā es pavadu kādu stundu vai vairāk. Nav tā, ka es esmu atklājis kādas īpaši advancētas sevis kopšanas rutīnas, tā drīzāk ir tāda ūdens terapija, kur paralēli es kaļu savas jaunās un skaistās dzīves plānus. Esmu iemācījies īstermiņa plānos neiekļaut pārvākšanos uz citu pasaules malu, nopelnītus miljonus un pasaules slavu. Tagad es koncentrējos uz labu miegu, veselīgu uzturu un darbu pie savas nākotnes sešpakas. Prakse rāda, ka latiņas pazemināšana, paaugstina kopējo produktivitāti, kas nedaudz noder nākamajā reizē, kad prāts atkal nogrimst tumsā. Turpinot dzīvi mentāli veselajā stāvoklī, plānu ambiciozitāte eventuāli aug, un dzīvei parādās apvārsnis, kurā nevar ielūkoties, jo tas ir pietiekoši tālā nākotnē.

Bet dzīve, protams, ir neizbrienamu ērkšķu pilna, tāpēc neizbēgami būs rīti, kuros būs grūti pamosties, būs treniņi, kuros trūks enerģijas, būs ēdienreizes, kuras nebūs laika izbaudīt, būs vakara plāni, kas tiks atcelti dažādu iemeslu dēļ utt. Ne katra no šīm epizodēm ir traģēdija, tām ir jāakumulējas, lai es atgrieztos elles lokos. Bet reizēm kaut kas notiek arī pirmajās desmit minūtēs, kad prāts ir apskaidrojies. Tad viss cikls sākas no sākuma.

Es nezinu, vai kādam šis ir vajadzīgs, bet pagaidām es šo atstāšu publiski.