Tātad, dublis divi.

Filma The Mill and the Cross norisinās iekš Pītera Brēgela (tādu rakstību man piedāvā internets) gleznas. Filmā nav pārāk daudz dialogu, tāpēc ir plašas iespējas savām domām un interpretācijām.

Un es domāju par to, cik ļoti mākslas saturu un lomu ir mainījusi iesaistīto cilvēku maiņa. Varas kritika 16. gs. nav tas pats kas šodien pat tur, kur to mēģina ierobežot. Mākslu arī šobrīd dara aiz nespējas to nedarīt, bet pieņemu, ka viduslaiku alternatīvu trūkums bija graujošs. Šobrīd cīnīties ar pastāvošā bezjēdzību var diezgan daudz dažādos radošos un pat konstruktīvos veidos. Esi arhitekts, vai jaunības maksimālismā izdomā pasauli salabot caur reklāmām, vai ej un atrodi zāles pret vēzi. Toreiz tavas opcijas lielos vilcienos bija iešana kalpot dievam, vai kalpot dievam caur mākslu. Rūpes par ikdienišķo bija drausmīgi vienmuļas, un to darīja aiz nabadzības, vai neveiksmes piedzimt par sievieti. Arī zinātne vēl bija vienā katlā kopā ar mākslu, un šķiet, ka bieži vien bija vēl riskantāka par mākslu. Mākslā savus ķecerīgos nodomus bija vieglāk maskēt, un visu novelt uz nepareizu tās interpretāciju. Šo muļķa tēlošanas stratēģiju piekopj joprojām, lai izvairītos no publiskas linčošanas, lai gan nenoliedzami vēlmi izdzēst savu twitter kontu dēļ komentāriem nevar salīdzināt ar vēlmi atzīties sazvērestībā ar sātanu, lai izvairītos no fiziskas spīdzināšanas.

Laikam tas ko es gribēju pateikt, ka toreiz aiz šausmām vērojot notiekošā bezjēdzību, ar mākslu nodarbojās daudz vairāk konstruktīvu cilvēku ar veselo saprātu. Iesaistīties politiskos procesos varēja tikai pareizi piedzimuši cilvēki, glābt cilvēku dvēseles un graut sistēmu no iekšas gāja pilnīgi psihopāti, kurus bieži vien piemeklēja ne pārāk skaistas beigas, viss ko tu varēji darīt, ir izlikties, ka tu apceri dzīves un cilvēku garīgumu, acu aizmālēšanai piemetot kādu reliģisku motīvu. Ja kāds paskatījās uz taviem darbiem, un skaļi pateica, ka karalis ir pliks, tev vismaz bija atkāpšanās iespējas.