Dzeršana ir pārvērtēta. Ļoti neorģināla atziņa, bet tas reflekss ir tik spēcīgs, ka pat zinot visus atturības plusus, ir ļoti grūti no tā atbrīvoties, pat ārpus sociālās līmes konteksta. Tie, kas ir saskārušies ar īstām alkoholisma problēmām, protams, varētu iesmīkņāt par to, ko es saucu par nespēju pārvarēt dzeršanas refleksu, bet kad es saskaros ar paģirām, reāli gribās pagriezt laiku atpakaļ.

Nenoliedzmi, ir ļoti daudz pozitīvā iziešanai ārā metālistu tusiņā, jo grozi kā gribi, tā ir daļa no manas identitātes. Tu tur pazīsti tik daudz cilvēku, ka ar visiem nav iespējams pat sasveicināties, kur nu vēl parunāt. Bet tas ir briesmīgi, ka dzeršana ir vienīgais veids, kā iekulties pidzīvojumos, un tas attiecas uz visiem iesaistītajiem. Kaut kāds cilvēcīgs bondigs notiek arī tajās sarunās. Bija pat viens brīdis, kad es izteicu vienu diezgan abstraktu frāzi, un diviem sarunu biedriem totāli rezonējās šī doma, un viņiem uzreiz bija ko piebilst par tēmu. Tēma gan aizsākās ar kāda cita izteiktu random generic frāzi par cilvēku attiecībām. Tik random, ka pārējiem radās jautājums... why? Bet tomēr ļoti liela daļa sarunu ir par "kā mēs toreiz piedzērāmies." Vienā brīdī man pat bija sajūta, ka es izdzešu savu vienu alu, un došos mājās. Cita starpā, man nav baigās pieredzes ar kaut kādu mežciema darbaļaužu tusiņu, kas skatās Rīgas Dinamo, un tusē pirtīs, bet metālistu tusiņš ir vienīgā vieta kur man ir sanācis piedzīvot to, ka trīs cilvēki tev apkārt vienkārši paguļ tur pat pie galda. Agrāk es šādas epizodes, protams, neskaitīju, bet tas ir īpatnēji. Visos burbuļos cilvēki mēdz piedzerties, bet tā aizmigšana pie galda ir specifiska lieta.

Lai vai kā, es neizdzēru daudz, bet pietiekami, lai man drusku sāpētu galva, un mani kaitinātu doma, ka vakarā futbolā es būšu kādu sekundes daļu lēnāks, mazāk fokusēts. Tam ir kaut kāds sakars ar alkohola ietekmi uz signāliem ķermenī. Nav pārāk daudz lietu, kas man sagādā patiesu prieku, un ir žēl tās epizodes sadrāzt ar nebūšanu savu spēju augstākajā punktā. Cita stapā alkohola maznozīmība manifestējās tanī faktā, ka es uz koncertu aizbraucu ar mašīnu, un pārsteidzošā kārtā arī atbraucu mājās ar mašīnu, un pārsēdos uz velosipēdu. Kaut kur koncerta vidū čoms man piedāvāja alu, un es atteicos. Principā tas viens malks neko nemainītu manā spējā braukt, bet visas tās muzikālās pieredzes kontekstā tas vienkārši šķita lieki.

Sarežģīta lieta ir tie mēģinājumi izdabāt iekšējiem demoniem. Nākas kalkulēt katru darbību. Diezgan daudz laika aizies fokusējoties uz sevi, un nespējot atrast laiku citiem.