Katru piektdienu sešos no rīta es sevi drusku ienīstu un uzdodu jautājumu, kāpēc man šo visu vajag. Arī šorīt. Vakar man mazliet pamainījās vakar plāni, mazliet par ilgu es klausījos plates, un nevajadzēja dzert alu vispār, ja reiz vakars izvērtās par piecām stundām miega. Bet katru reizi rīta boksa sparingi beidzas ar lielisku piedzīvojuma sajūtu un pozitīvu lādiņu visai dienai. Ar garantiju. Tas gan, protams, netraucēs nākamajā reizē ienīst sevi atkal, un domāt, ka šoreiz būs citādāk.

Bet ja treneris kādu rītu nolemj nefilmēt, tad ir garantēta jautrība. Dažas sāpīgas epizodes, daži zilumi un pārsisti deguni, bet komiskākā epizode bija tā, kur viens no garajiem džekiem izkrita ārā no ringa. Bet es arī saprotu, ka no malas šis izklausās bērnišķīgi, par to kā puikas sakāvās, tāpēc detaļās neiegrimšu. Galvenais, ka pašiem patika. Bet interesantākais ir tas, ka nepazīstami cilvēki patiesībā bondojas šādās epizodēs. Kaut kāda mikroskopiska “kā mēs kopā gājām izlūkos” pieredze. Tas ir dažus pakāpienus augstāk, kā kopā ar kolēģiem piedzerties darba ballītē.