Pagāja ievērojams laiks, pirms es devos uz savu pirmo Devilstone. Man pat daudzus gadus bija lietuviešu kolēģis, kas katru gadu jautāja, vai tad es šogad nebraukšu.

Beidzot aizbraucu. Bet atsevišķš stāsts ir tieši par blekmetālu, kas joprojām ir mans žanrs. Teatrāli as fuck, par to šaubu nav, bet es neredzu, ar ko šī ir sliktāka provokācija par pārējām, ja vien kāds tiešām nedomā, ka metālisti pielūdz sātanu, dzer mazu bērnu asinis utt. Es arī neredzu kāpēc baznīca būtu svētāka par citām lietām, ko kāds verētu gribēt dekonstruēt vai izsmiet. Un, protams, ir arī jāatzīst, ka belekmetāls iespējams ir mizogīnākais no mūzikas žanriem, sākot ar visiem kailajiem sieviešu ķermeņiem nosmērētiem ar dubļiem un asinīm, beidzot ar to, ka es īsti nezinu nevienu female driven blekmetāla grupu. Fokloristus liksim šobrīd mierā, tā ir cita tēma. Kāpēc tā, man nav ne jausmas, ir tikai nenoformulējamas sajūtas.

Uz Devilstone es primāri braucu tāpēc, ka tur bija Watain, kas tādu īstu popularitāti ieguva salīdzinoši nesen. Šovs bija fantastisks, un lika ieraudzīt paralēles starp mūziķu uzstāšanos un faktiskiem baznīcas rituāliem, kas abi mēdz raisīt fanātismu sekotājos. Vēl pirms festivāla piefiksēju, ka grupa Batushka (tātad pareizticīgo svētais tēvs) ir radījis kaut ko jaunu, un ar kādu skurpulozu precizitāti viņi apspēlē un faktiski dubļiem aplej pareizticīgo baznīcu. Ja Krievijā cietumā nonāca Pussy Riot par deju baznīcā, es pilnīgi brīnos, ka Krievijas Pareizticīgās baznīcas spalvainā roka nemēģina aizsniegties līdz šiem austrumpolijas māksliniekiem. Es gan pieņemu, ka Polija politisku iemeslu dēļ aizstāvētu šos mākliniekus, iepretī citiem saviem māksliniekiem, kurus jau gadiem vajā ar tiesvedībām, jo tie, redz, izsmej katoļu baznīcu. Katrā ziņā Batushka tikko man kļuva vēl interesantāks, jo es beidzot uzzināju par visiem aizkulises kašķiem. Šis žanrs vienmēr ir izcēlies ar īpaši radošiem veidiem, kā panākt, lai par viņiem runā.