Vakar, kad ierados uz savu guļasvietu, durvis atvēra saimnieces draugs. Mana vācu valoda ir apmēram viņa angļu valdodas līmenī, tāpēc lielu daļu sarunas mums palīdzēja google translate: es runāju angliski (kā vēlāk izrādījās, balss atpazīšanas funkcija ir lietuviešu valodai, bet ne latviešu), viņš portugāliski. Viņš izrādījās brazīlis, kas ir deju skolotājs, tāpat kā dzīvokļa saimniece. Vēlāk kad ieradās citi, bija arī “capital of Latvia is Vilnius” epizode, toties džeks bija priecīgs, ka es zinu, ka viņš runā portugāļu, nevis spāņu valodā.

Berlīne ir ļoti raiba pilsēta, īpaši rajoni kuros es šobrīd uzturos, un tas man viņā patīk, bet ko es īsti nesaprotu, kurā brīdī ar mani ir notikusi šī tranformācija uz šo uberliberālo nostāju, ņemot vērā to, ka nekādas fundamentālas vērtību pārmaiņas manī nav notikušas. Es vakarā iešu uz grupas koncertu, kas savās dziesmu lirikās aizstāv vegānismu. Tas man netraucē pasūtīt karīvurstu, jo Berlīne, bet tā ir daļa no vecās vērtību sistēmas, ko es nelaužu. Toties man Feisbukā netrūkst cilvēku, kas savas tiesības uz karbonādi ir gatavi aizstāvēt ar ieročiem rokās, un es baidos, ka es nepārspīlēju. Bet šo ceļu līdz šodienai mēs gājām kopā, mēs spējām saprasties un sapņot par nākotni kopā. Kas notika pa ceļam? Jāsaka gan, ka pasaule agrāk bija vienkāršāka. Ne obligāti labāka, bet noteikti vienkāršāka.