Šonakt murgoju kaur ko šausmīgi depresīvu, tāpēc pamodos pirms modinātāja ar diezgan riebīgu sajūtu. Pēc piecām minūtēm septiņos iezvanījās modinātājs, un ar vārdiem "nu, bļeģ" es viņu izslēdzu. Pēc pusstundas zvanīja otrs modinātājs, un tad bez variantiem bija jāceļas. Krāmējot mantas, es paskatījos pa logu uz mēnesi, un biju mazliet pārsteigts, jo vakar pēc diezgan garas dienas piefiksēju, ka ir pilnmēness, tāpēc sāku gūglēt "mēness aptumsums". Jā, modinātājs septiņos man būtu sniedzis kaut ko vairāk par nepatīkamām emocijām.

Un tad uzreiz pārlecos uz vakaru, pilnmēness laukos patiesībā ir jauki, ļoti gaišs. Diezgan atsvaidzinoši pēc totālās tumsas. Un ārpus Rīgas ir diezgan vēss, tā ka pat ar siltajiem darba cimdiem rokas salst. Gāju barot suņus, satiku kaķus, un notika kaut kas, ko es nebiju pieredzējis: man izdevās paņemt Junkuru (aka balts kaķis) rokās. Viņam var uzgulties virsū ar visu svaru, lai iepotētu kaut kādas zāles, bet paņemt rokās pēc tam neasiņojot, līdz šim nav sanācis. Es pat baigi nemēģināju un necerēju, vairāk stūmu viņu nost no suņa konserviem, jo... you know... kaķis, un tad kaut kādā desmitajā mēģinājumā viņu pacelt man par pārsteigumu sanāca. Un tad es teicu: "Vecīt, ejam siltumā." Un es viņu aiznesu. Kāpēc es šo visu rakstu? Pēc visām operācijām, potēm un "trompetēm", pēc dusmām un izmisuma, pirmo reizi viņš man uzticējās. Protams, bija arī pirmā reize, kad viņš pēc vairāku mēnešu dzīvošanas dzīvoklī pirmo reizi ielēca gultā, un ļāvās sevi paglaudīt, bet šis kaut kā bija citādāk. Kaut kā visu pagātnes izmisumu un dusmas atlaida vienā mirklī.

Un visbeidzot, ar ko atrašanā meža vidū vienam ir laba? Metāls. Es esmu pieslēdzis ierīcēm kaut kādu Panasonic... kāds bija pareizais vārds... magnetolu (?), un sev par pārsteigumu secinājis, ka viņai ir ļoti labas tumbas. Nu tā ka super skaņa. Un vienīgi šobrīd mājā esošie pieci kaķi man liedz uzgriezt skaļumu uz maksimiumu, jo tuvākie kaimiņi ir pēc dažiem simtiem metru.