Bēres ir depresīvs pasākums, īpaši tad, ja mirst jauni cilvēki. Depresīvs nevis tāpēc, ka cilvēkiem ir skumji, un viņi raud, arī ne tāpēc, ka jaunu cilvēki nāve ir kaut kā īpaši traģiskāka. Kad mirst veci cilvēki, un tad mācītājs vai kāds cits runātājs runā savu standarta filozofisko masu patēriņam domāto runājamo, tev ir vieta fantāzijai par daudzajiem gadiem, ko cilvēks ir nodzīvojis daudz ilgāk par tevi. Vai varbūt tā nav fantāzija, bet drīzāk paviršībai? Savukārt šinīs bērēs, uz kurām es biju aizvakar, radās pavisam vienkāršs, bet drasmīgs jautājums: un tas ir arī viss? Protams, ir forši, ka atnāk tik daudz radu, draugu un kaimiņu, ka kapličā iekšā visiem nav vietas, un tomēr mielasta laikā nevienam nekā prātīga nebija ko teikt, tāpēc viss aprobežojās ar tām pašām standarta frāzēm, kas jau bija dzirdētas izvadīšanas procesā. Tas tiešām ir viss? Vasarā nomira cilvēks, kuru savulaik ir sanācis uzskatīt par labāko draugu, tāpēc dabīgi radās doma, ka vajadzētu aiziet uz bērēm. Beigās tomēr neaizgāju. Neviens, ar ko es runāju, neaizgāja. Jo tur kaut kur ir kaut kādi cilvēki, kas sēro, kuriem, laikam, būtu jāizsaka līdzjūtība, bet tev nav ne jausmas cik viņu tur ir, kas viņi ir, vai kā viņi izskatās, un ko tad es jaukšos svešas sāpes vidū. Mirušajam mana ierašanās vai neierašānās neko nemainīs, un bez šaubām, es viņu atceros un atcerēšos šā vai tā. Un tad bēru ceremonijas vidū mani pārņēma skaudība. Es apskautu to džeku, kurš kaitojot bija pazudis jūrā, un par kura meklēšanas lietderību internetos bija karsti strīdi.

Šodien kaut kāds post depresīvais atsitiens pēc bērēm. Būs laikam nosēdies.