Es tā īsti vispār nesaprotu attiecības no iekšpuses. Nu tur, tas viss izdevīgi tādos un šitādos aspektos. Bet reāli tev blakus ir cits cilvēks, kurš uz tevi skatās ar citām acīm. Un tu skaties pretī uz šo cilvēku. Un tur viss tas. Nu. Kopābūšana, rēķināšanās ar to otru, otra paciešana, būšana tā otra atbalstam un vēl visas ikdienas huiņas, tad tie tarakāni un to dejas. Kā tur vispār var pietikt vēl spēka to otru mīlēt visu to laiku? Ok, ir labie brīži un tā, bet tas jau neturas visu laiku. Un ar laiku vēl pamanās iepazīt to otru labāk, tur vispār nezin kas var gadīties. Un tad paša lēmumi un izaugsmes, kur garantija, kas tas joprojām saderēs ar tā otra izaugsmēm un progresiem. Un par seksuālo uzticību vispār nerunāsim, tas manā galvā ir tāds farss.

Bet kaut kā jau tie citi dara. Un dara, un dara. Un es nekā nespēju sevi iztēloties tā. Bet varbūt attiecības jau nav tā mīlestība, bet tiešām vienkārša vēlme un spēja paciest to otru?