You wanna have a life but not too real
Par dzīves grūtībām 
4.-Aug-2017 04:40 pm
Šodien vajadzētu būt priecīgai dienai, bet to es vēl tikai uzzināšu. Neskatoties uz to, man jau pēc pirmajām minūtēm šajā medicīnas iestādē jau gribās kādam kruķi... aizrādīt. Gribās aizrādīt.

Vispirms pie kases kungs kaut ko ņēmās par septiņiem eiro, bet dies ar viņu, viņam labāk zināt. Stulbi gan ir tas, ka, izrādījās, es varēju uzreiz ieņemt rindu pie ārsta. Un rindā pirmais sēdēja vīrietis, kas man jau sāka kaitināt pa gabalu ar visu starojošo neapmierinātību, ar savu sēdēšanas pozu, kas apgrūtina visiem pārējiem garām tikšanu, un kaut kādas vaimanas pa telefonu. Par cik vizuāli viss viņam izskatījās kārtībā, nemanīju nevienu iemeslu, kādēļ lai viņam būtu jāklibo, domāju, ka viņš ir atvedis kādu nopietni traumēto draugu, kurš šobrīd traumpunktā tiek nopietni apkopts.

Pa to laiku jau vairāki cilvēki ir iestājušies rindā, arī es esmu nonācis līdz rindai, bet vīrietis turpina savu ņurdēšanu, cik viss ir stulbi, cik grūti, ārst lohs, kas tikko ir atvilcies uz darbu, pacientu uzņemšanas vietā pērk kaut kādas desas, un rindā sēdošās dāmas piekrītoši māj ar galvu. Es tikmēr meklēju savu iekšējo nirvānu, un ceru visu šo ārstēšanos izveikt līdz brīdim, pirms jau ir jāskrien uz kino. Sēžu, domāju pozitīvas domas.

Un tad izrādās, ka šis čīkstulis, kurš, laikam, savos aptuveni čēesmit gados nav bijis pie daktera bez mammas, jau trīsdesmi minūtes nav vīžojis vienkārši ieiet kabinetā. Nekādas desas ārst nepērk, nekādu smagi traumēto draugu viņš tur neapkopj. Un nu jau es arī jūtos kā losis.
Comments 
4.-Aug-2017 05:59 pm
Gan jau viņš pats sevi ir gana sodījis.
This page was loaded Nov 24. 2024, 9:49 am GMT.