Es saprotu, ka eventuāli būs kaut vai jāiegriežas dzimtajā valstī, bet es arvien mazāk uztveru mūsu ceļojumu kā pieredzi, pēc kuras sāksies īstā un stabilā dzīve dzimtenē. Es varbūt nenosliecos uz versijām par globāliem sūdiem, tomēr neizslēdzu kaut kādus nepatīkamus reģionālus notikumus, kas brīvības baudošiem cilvēkiem stipri vien pabojās dzīvi. Es gan izteiktu minējumu, ka līdz rudenim roltonus vēl var nepirkt, bet arī bez visa globālā skatījuma, visa tā retorika, visa tā histērija, visa tā krekla plēšana uz krūtīm, kas spiežas cauri pat ōmes sūtītajiem epastiem (vismaz pirms tam, kad es pateicu visu ko es domāju par šiem epastiem), tas šausmīgi bojā siltās jūtas pret dzimteni. Jā, Latvijā tu vari salīdzinoši brīvi justies uz ielas, tev nav bailes iet uz policiju, nepazīstamiem cilvēkiem tu vari norādīt, ka viņa viedoklis ir sūds u.t.t. Pagaidām. Ir gan sajūta, ka iecietības vadzis drīz varētu lūzt, un no mežiem izlīdīs visu mastu goblini, kuri ir noguruši kaunēties par savām patiesajām jūtām pret līdzcilvēkiem, kas ir nocietušies parādīt "kuzkinu maķ" visiem tiem, kas prot sist nevis ar dūri, bet gan argumentiem u.t.t. Ja tas tā tiešām notiek, tad dzimtene nespēj vairs piedāvāt pat tik daudz kā silts klimats, un tad es vairs neredzu ar ko Vjetnamas "komunisms" ir sliktāks. Pie tam šeit pat apkārt netrūkst "trešās pasaules" valstu, kurās jau tagad ir patīkamāk kā mūsu Austrumeiropā. Savukārt visiem dzimteni mīlošajiem liberastiem es varētu ieteikt stiprināt arī miesu, ne tikai garu.