Par Rasnaču neņemos spriest, bet Belēviču uzreiz var atpazīt pēc deguna. Viņš tik tiešām ir atceļojis no cita laika, bet šis cits laiks ir deviņdesmitie, un no tiem cilvēki ir atceļojuši arī bez laika mašīnas.

Belēvičs ir viens no tiem kungiem (tie gandrīz vienmēr ir kungi, lai gan ir vērā ņemami izņēmumi), kas deviņdesmitajos pēkšņi tika pie Lielas, Lielas Naudas. Tādu Latvijā ir gana daudz. Ir taisnība, no gaisa tā nauda nenobira, vajadzēja mācēt pacelt. No otras puses, nevarētu arī viņus saukt par pilnībā self-made men. Viņiem patrāpījās gadsimta iespēja, un viņi bija tik gudri, lai to izmantotu.

Un tas, ka viņiem ir Liela, Liela Nauda, šajos kungos rada pārliecību, ka viņi ne tikai ir turīgāki par citiem -- viņi ir arī gudrāki par citiem, viņi ir viedāki par citiem un uz viņiem fizikas likumi neattiecas. Belēvičs vienkārši ir pārbāzts ar pārliecību, ka viņš vienīgais saprot un visi pārējie ir cirvji. No tā izriet viss pārējais.

Karjēras ceļā (ha) vairākreiz ar šādiem kungiem sanācis saskrieties (tiesa, ne ar Belēviča k-gu), un viņi visi ir tik neticami vienādi. Viņi vienādi runā ar visiem cilvēkiem, viņiem ir vienāds balss tonis, viņiem ir vienāda izpratne par savu vietu sabiedrībā, pat laulības dzīves īpatnības viņiem jo bieži ir vienādas.

Viņi nav slikti cilvēki, nebūt nē. Viņi nav stulbi. Tā vienādā gaume bieži vien ir pat ļoti laba. Vienkārši -- viņus nekad, nu it nekad, nekādā gadījumā nedrīkst laist tuvumā varai. Pat no savu uzņēmumu vadīšanas viņus vajag pabīdīt maliņā -- lai skaitās goda valdes priekšsēdētājs un šad tad atnāk uz sapulcēm, bet pārējo laiku lai sēž Floridā un laiku pa laikam sniedz intervijas Dienas Biznesam vai Forbes. Citādi sanāks kā ar Belēviču Veselības ministrijā.