"... man ir tikai dažas emocionālas, uz zinātniskiem pamatiem nebalstītas un ar statistikas metodēm nepierādītas piezīmes. Rakstīt kaut ko citu šobrīd, kad sen ir pārkāptas jebkuras racionālu apsvērumu robežas... būtu, mazākais, liekulīgi."

Citāts izrauts no konteksta, ja nu kāds sazīmē pilno tekstu, tad viedokli kopumā sapratu un piekrītu, bet šāds ievads likās... maigi sakot dīvains. Jeb precīzāk izsakoties, šo visu vārdu savirknējumu pirueti, daļu no kuras es izlaidu, nobeigt ar vārdu "liekulīgi" - ko kā lūdzu? Es varu saprast nogurumu no bezjēdzīgas, emocionālas un neargumentētas histērijas, es varu saprast vēlmi bļaut neglītās sejās, "Kāpēc jūs esat tādi idioti?", es pat varu saprast vēlmi izrakstīt savas dusmas uz āru un raidīt viņas kosmosā. Es gan neesmu pārliecināts, vai komunikācijai ar kosmosu vajag kaut ko vairāk par cibu, un tāpēc būtu jāsmērē papīrs. Bet nosaukt vēlmi turpināt operēt ar faktiem par liekulību, tas ir spēcīgi. Tas ir apmēram kā atzīt, ka kolektīvā šizofrēnija ir labākā pārvaldes forma.

Bet citādi gan es nevaru nepiekrist, ka cilvēkiem bieži vien maz interesē fakti, emociju pasaule valda pār pasauli. Itkā pat grūti cilvēkiem to pārmest, jo alternatīva ir kaut kāds racionāls mākslīgais intelekts bez emocijām, bez spējas radīt. Taču brīžos, kad jebkāds veselais saprāts tiek aizmēzts, jo tam pāri ir pārgāzies emocionālu diskusiju un viedokļu vilnis, gribas teikt, fuck it, es dodos pie bezkaislīgiem algoritmiem, cipariem un garlaicīgām tehnoloģijām, un tas būs mans veids kā padarīt pasauli mazliet labāku. Tad, kad ir jābūvē māja, par viedokli kā ir svarīgākas zināšanas, kā likt nākamo ķieģeli.