Šodien kļuvu par kino blogeri, citus potenciālos titulus es pat baidos skaļi saukt. Jeb citiem vārdiem sakot, paudu savu viedokli par mūsu jauno kino hītu "Es esmu šeit". Šodien pirmo reizi redzēju arī šīs filmas treileri. Atzīšos, treileris liek pat domāt, ka filmā notiek kaut kas sakarīgs. Treilerī gan ir iekļuvusi arī mana mīļākā epizode ar trīcošajām rokām, bet piedosim to treilerim.

Lai vai kā, par mani rūpējas, tāpēc es beidzot biju uz Ausmu. Filma ir lieliska. Sižeta tur tiešām nav, bet tas tur nav nemaz paredzēts. Filma vienkārši ir piebāzta ar simboliem, citātiem un atsaucēm. Tā faktiski sastāv tikai no tā. Kā tāda miniatūra kustīga mehāniska pulksteņa ainiņa, kas apaļās stundās atkārto vienas un tā pašas darbības. Ainiņa ārpus laika un telpas. Un ainiņa ir par to, kā urā-utopija saskaras ar realitāti. Nepļausim ar izkapti, dodiet mašīnu! Nē, mīlīši, mašīnas nav, pļausiet ar izkapti. Un visi tici pasakai par dubultu izslaukumu, par trīskāršu graudu ražu un kolhozu lauksaimniecības uzplaukumu, kamēr vistas... kā vistas sāka, tā vistas arī beidza, tās ir vienaldzīgas pret pasakām. Vēl filmā bija daudz bērnu, kas tika audzināti jaunajā ideoloģijā. Drošvien domāti mūsu vecāki un vecvecāki.

Un visbeidzot, vārdi ko jūs nekad vairs no manis nedzirdēsiet - man šinī filmā patika Keišs. Arī pārējie JRT aktieri, bet tie vismaz ir aktieri.