Es drīkstēju rīt paņemt brīvu. Man vajag ATVAĻINĀJUMU, nevis brīvu dienu. Brīvu dienu, kā mēs zinām, dos dakters. Ko vien ir vērta stadija, kad es esmu nopircis biļeti, nobūkojis viesnīcu, un secinājis, ka iepriekšējā dienā izlidoju uz Poliju.

Nākamnedēļ man ir jābrauc pēc plauktiem, un, protams, līdz pulksten pieciem. Bet, var jau upurēt kazu, un cerēt, ka pirmdien izrādīsies, ka pa lielam es savu daļu esmu pabeidzis, un varu paņemt brīvu līdz nedēļas beigām. Jo kas mums ir pēc tam? Pēc tam mums sākas septembris un visas lieliskās atskaites, kas ir tapšanas stadijā. Vēl pēc nedēļas ir tā Polija. Un skaties, septembris jau pusē. Īstais laiks ķert zaļo līdaciņu. Nu, vismaz labi, ka man nevajag +30 pēc celsija, lai eksistētu.