Nē, nu, tas ir tik absurdi, ka nevar neierakstīt. Nopirku, tātad, plastmasas lāpstiņu, ko brokastu olas no pannas ņemt. Nē, ne tā... beidzot nopirku lāpstiņu. Neesmu sajūsmā, bet vismaz ir, bet ne par lāpstiņu vispār ir stāsts. Stāsts ir par to, ka vāru paciņas zupu, ir tāds guilty pleasure, apmēram kā iet gulēt neiztīrot zobus, vai kas jums tur savulaik bija par versijām. Un, vispār, šo paciņu zupu man ōme bērnībā vārīja, un tas ir vairāk tāds nostalģisks akts, par cik ēst tā īsti negribās.

Vienvārdsakot, pēc šī garā un nejēdzīgā ievada, zupas ir viens litrs, tur neko nepadarīsi, un vienā reizē neizstrebsi. Un, ko tu domājies, man nav tās sasodītās pavārnīcas, sasodīts! Kas man traucēja tādu iegādāties, kopā ar to sasodīto lāpstiņu, a? Ģebil! Un, šķiet, es jau kaut kad šito cibās biju rakstījis. Nu, ka man nav pavārnīcas. Ģebil reiz divi! No otras puses, varbūt jāsāk sevi cienīt, jābeidz šitais infantīlisms ar paciņu zupām, un tad nekāda pavārnīca nafig nebūs vajadzīga. Lūk!

UPD.

Nē, viss, šitā huiņa jāizbeidz. Tas tak dzīvs sāls ar miltiem. Visu jāgāž ārā, pelmeņi no saldētavas nahuj, nekad vairs. Eju pēc siera un olīvām, varbūt tomēr jāiedzer viens alus.