Jo ar viedokli tajā universā drīkst būt tika D.

Man šķiet interesants skatījums uz Luciferu kā uz D. iekšējo oponentu, proti, viņa sirdsapziņu, kas neļauj viņam pilnībā nodoties totālai sajūsmai pašam par sevi.

Savukārt, uz pašu D. var lūkoties kā uz eksperimentētāju, kas radīšanas ceļā iet no vienkāršākā uz sarežģītāko. Sāk ar gaismu un tumsu, turpina ar zemi un ūdeni, tālāk visa neorganiskā pasaule, tad organiskā, un tad - cilvēks. Kura cilvēcību raksturo divas dievišķas īpašības, kuras nepiemīt zemākajām būtnēm: saprāts un brīvā griba (tieši tas, imho, domāts ar frāzi "pēc sava ģīmja un līdzības", ne jau portretiskā, bet psiholoģiskā līdzība). Un visa tā attiecību drāma veidojas no tā, ka D. attiecības ar saprātīgām un ar brīvu gribu apveltītām būtnēm ir balstītas šo būtņu brīvajā izvēlē ticēt un kalpot (tai skaitā arī Lucifera izvēle). Es tik smalki nepārzinu visus tos teodicejas argumentus, bet brīvā griba (vismaz Plantingas versijā) ir iemesls, kādēļ ļaunums var pastāvēt pasaulē, ko radījis labais. Proti, brīvā griba paredz to, ka būtne var izvēlēties arī neklausīt D.