Bergamo, sēžot vienā vietējā mēroga picērijā, dzima doma, ka Rīgā vajag vēl vienu picēriju. Bet, ņemot vērā picēriju daudzumu uz dušenaseļēņije, protams, ka tai būtu sava specifika. Primāri picu jautājumā, protams.

Kāpēs es par to atcerējos? Lūk, šovakar jāizrullē no sālsmaizes atlikusī mīkla, ar domu likt saldētavā. Kas nozīmē, ka tai ir jābūt mazākai, kā veselā plāte. Jā, ne tikai dzīvoklītes, bet arī ledusskapis man ir maziņš. Pielietojam elementāru matemātiku. Ja no vienas Lulu mīklas porcijas sanāk divas picas, dalām mīklu četrās daļās. Vienu pēc plāna ir apēst vakariņās, un brokastīs. Un, ko tu zinies, izrulējās man viņa atkal plātes izmērā. Skaidra, lieta, ka saldētavā ies nevis trīs, bet sešas picas. Un, kad jau sacepās pirmā, tapa skaidrs, lūk tas ir pareizais picas biezums. Nu, es taču māku cept picas, sasodīts. Un, kas interesanti, man arī process patīk. Galvenais, lai ir kāds, kas sagriež virsū liekamās sastāvdaļas.