Šodien norāvu kultūršoku. Man arī līdz šim akadēmiskās vides cilvēki šķituši dīvaini, bet tagad esmu sapratis, ka tā ir cita dimensija.

Uzdevu jautājumu pasniedzējam, vai šobrīd Latvijā ir iespējams nopelnīt ar zināšanām, ko mēs tik cītīgi apgūstam. Jā, salīdzinot ar laiku 15 gadus atpakaļ, iespējas ir vairojušās. Nav spīdoši, bet tomēr. Un tad, pēc visa ļar-ļar, kurā es neiedziļināšos, tiek izmesta frāze - un vispār, ne jau vienmēr mērķis ir nopelnīt. Nezinu ko šādā brīdī padomātu Adams Smits, bet es sajutos kā goddigeris. Nopietni, nozarē, uz kuras balstās teju visa civilizētās pasaules ražošana, infrastruktūra un pat birokrātija, ir vēl vieta altruismam? Ok, es saprotu, ja runa būtu par kaut kādu Tjūringa mašīnu, kad pasaulei nebija ne mazākās nojēgas par to kas ir dators, un kādi no tā varētu būt ieguvumi. Bet šobrīd? Iegūtās specifiskās zināšanas, kurām ir ļoti konkrēts praktisks pielietojums, nav iespējams pārdot, ja vien tu nestrādā kaut kādā silīcija ielejā? Pareizāk sakot, štrunts ar to, var, vai nevar pārdot, bet pati doma, ka tu varētu kaut ko darīt bez biznesa keisa, un pat bez "greater good" idejas, tikai tāpēc, ka tev ir uz to talants? De fak? Man šķiet tas jau ir mākslas lauciņš. Un, ja savieno datoru ar mākslu, tad var nodarboties ar fraktāļiem, vai kādiem citiem tīri matemātiskiem konceptiem, nevis tupa darbināt dzelzi. Tupa darbināt dzelzi ir Latgalīte, lodāmurs un lietoti datori par lētu naudu.