Es īsumā jau minēju, kā es savā dzimšanas dienā izpildījos Takā. Tātad, sēdēju, dzēru alu, un nekādi nespēju nedzirdēt kāda jaunieša, kas acīm redzami strādā kādā reklāmas aģentūrā, pārspriedumus par to, ka mēs visi varam darīt ko vien gribam, kamēr mēs ar savu rīcību nenodarām pāri citiem. Es, protams, pats biju vainīgs pie tā, ka atrados Takā, pie tā, ka biju dzēris, un tā, ka nespēju to visu nedzirdēt, kā arī paciest stulbumu. Attaisno mani vienīgi tas, ka šis viss stāsts tika pasniegts kā nedzirdēta atklāsme, un tikai viņa nenovērtējamā pieredze reklāmā viņam ļāvusi nonākt pie šāda secinājuma. Teikšu, kā ir, ja medijiem ir zināmas grūtības ar ētiku, tad, manuprāt, reklāmas jomā strādājošie, šķiet, vispār nav dzirdējuši, ka viņiem ir savs ētikas kodekss, par tā saturu nerunājot, un legālā biznesa jomā sliktāk ir tikai ar ātrajiem kreditētājiem. Protams, ejot ārā no kroga nenoturējos, un ieteicu iepazītos ar Kantu. Man, drošvien, neizdevās, bet mēģināju izvairīties no augstprātības, un tiešām cerēju pasauli padarīt labāku. Par to visu, protams, tagad kaunos, cik nu es vispār spēju par kaut ko kaunēties, jo tas bija maziski, kaut kas no sērijas, sākt aptaurēt priekšā braucošo mācībnieku, tā, it kā visi pārējie būtu piedzimuši ar autovadītāja tiesībām.

Par ko ir šī nelielā grēksūdze? Par to, ka Kirils atkal joko, jo viņam nepatīk Ziemassvētki un Jaungads. Šoreiz pat noturējos, un izlasīju tik vien cik feisītī sarakstīts, pirms ieraudzīju autora vārdu. Tāteikt, klausu Visvaldim uz vārda, audzinu raksturu. Bet nopietni, kas tā ir tāda par pozu? Man nepatīk šitādi svētki, un šitādi svētki, un es tagad jums, stulbenīši, pastāstīšu kāpēc, un jūs to lasīsiet. Nē, es arī neesmu sajūsmā par to, ka Jēzus silītē ir dzimis, veikala apmeklējums ir elle, un visi kam nav slinkums dedzina adventes vainagus. Bet nav jau gluži tā, ka šajos svētkos būtu jāpiekauj divpadsmit bezpajumtnieki, un jāpasniedz krāsnī cepts žīds. Nu svin, un svin, kas tev no tā? Ne visi katru dienu lok vīnu, piekožot klāt vītinātu šķiņķi ar kalamat olvīvām. Atceros bērnībā lašmaizes varēja redzēt tikai uz svētkiem. Ja tas ir kārtīgais stāsts par rietumu civilizācijas kristīgajām saknēm, tad atkal jau garlaicīgi, kā lasīt vienus un tos pašus gadskārtējos rakstus delfos par to, ka sekss ir panaceja pret visām kaitēm, un laimīgas dzīves simbols. Vienvārdsakot, tāda publiska sevis aiztikšana vietās atkal sanāk.

Nezinu, varbūt pēc paģiru nīgrums. Ak, jā, šorīt tika piebeigta The Following pirmā sezona. Nedaudz knābāju pēdējās sērijas laikā.