Kā mēs zinām, no visām zivīm visgardākā ir līdaka, un katrs viens, kas gatavs apgalvot citādi, ir jocīgs. Un līdakas kotletes, uzreiz aiz pildītas līdakas, ir kaut kas fantastisks un diezgan rets, jo čakars nenormāls. Un, redz, Muklājā viņas kā reizi ir parādījušās. Pirmdien, otrdien, ceturtdien... vinvārdsakot, tāda zivju nedēļa sanāca.

Savukārt piektdien, krītot šokā, ka Ale House ir ciet, iemēģināju Vest barošanas iespējas. Raugoties uz viesmīļiem, apmeklētājiem, alus piedāvājumu un interjeru, ilgi minēt vajadzības nav. Bet jāatzīst, a neko tā sev. Mans zaļbarības šķīvis ar lēcām un vistu bija baigi ok. Pieņemu, ka tas nebija tikai dēļ tā, ka visu dienu nebija ēsts.

A sestdienās atgriežas saldais kakao no automāta. Studenta palīgs cīņā ar miegu un badu. Stipri pēcpusdienā pirms filmas tika iekrāmēts strītburgera sēņu burgers un nedaudz ceptu kartupeļu, un, vai zinies, kombinācijā ar ciabatas mīklas klucīti tas ļāva izvilkt līdz nākamajam rītam. Pēc filmas sēdējām Labietī, un tā arī neapēdām nevienus čili kartupelīšus.

Svētdienas rīti, protams, ir veltīti Lulu picai. Atsevišķis gadījumos arī pirmdienas, un, ja es pēc futenes nenorīšu pārpalikumus, varbūt pat otrdienas. Toties svētdienas vakari Valmiermuižai. Tur ir daži jauni ēdieni. Pīle un klimpas - ieskaitīts! Atkal nekādi čili kartupelīši.