Tikko redzēju epizodi no doķenes par surikātiem. Ir tāds strazdam līdzīgs melns putniņš sarkanām acīm. Ar to es gribēju teikt, ka tā arī nesapratu, kas par putnu. Lido tur, teiksim, ērglis. Putniņš noķērcās, surikāti pa alām. Foršs tāds putniņš. Bet, redz, ir tāda badīga sezona, un putniņš ir iekārojis kaut ko, ko kāds no surikātiem ir izracis. Putniņš noķērcas, surikāti pa alām. Nu, izrādās putniņš mēdz būt arī pimpis. Nu, bet surikāti arī nav muļķi. Vienreiz mūs piepisi, otrreiz uz šo joku mēs neuzrausimies. Nu, bet putniņš arī nav bez talantiem. Šis dzīvojot blakus šiem lopiņiem arī ir samācījies imitēt surikātu trauksmes signālus. Nu, vienvārdsakot, tādas abpusēji izdevīgas, bet ne vienmēr godīgas attiecības.

Vēl pirms tam ar vienu aci redzēju kaut ko par latviešu skvoteriem sapņu zemē Lielbritānijā. Viņiem tur likumdošana diezgan lojāla pret tiem, kas dzīvo telpās, kurās neviens cits nemitinās. Nozieguma moments ir tikai tas brīdis, kad skvoteri mēģina ielauzties telpās. Šie vēl tur metropolēs lasa pa miskastēm produktus, ko mums Maksimā pārmarķētu ar jaunu derīguma termiņu. Vienvārdsakot, skatījos uz šiem izveicīgajiem, dzīvē iekārtoties mākošajiem cilvēkiem, un domāju - nu gudri tie putni un surikāti tomēr ir, gudri.