Es ļoti lieliski protu dzert (kas ietver - es zinu, kur es atrodos, es atpazīstu apkārt esošos cilvēkus, un mani nekur nav jānes), toties ļoti viegli aizmirstu par miegu un ēdienu, līdz ar to runas iz sērijas, "nav vairs tas vecums", pagaidām nav aktuālas.

Vecā gvarde, no tiem, kas nebija satikti... jau kādu laiku, ir šokā par manu matu garumu, un tomēr atzīst, ka šādi es izskatoties jaunāks. Tātad, tas nav tikai laicīgās pasaules viedoklis.

Metāls joprojām skar dvēseles stīgas. Tāda patīkama un aizkustinoša atkalsatikšanās, tā, ka pilnīgi asaras acīs riesās. Kas atgādina, ka nevajag tērēt laiku, naudu un enerģiju uz visādu stilīgu mēslu, jo tā ir vienkāršāk, tas ir jāizdara ķeksīša pēc, vai tas piedienas cilvēkam tavā vecumā.

Sanāca satikt kādu gaišu cilvēku, par kuru bija patiess un sirsnīgs prieks, ka viņš ir uzvarējis sevi un savu dēmonu, un viņam tagad viss ir ļoti labi. Un tas nav tikai tā, "viņa gadījumā citādi nevarēja", bet arī citus viņš varētu iedvesmot uz pārmaiņām. Un, kas svarīgākais, bez nevajadzīgas didaktikas. Jo apkārt ir pārāk daudz "viņa gadījumā citādi nevarēja", un "es tev tagad pastāstīšu, kas tavā dzīvē nav pareizi".

Un vispār, nogurdinošs, bet labs pasākums.