Noskatījos es vakar Germana pēdējo filmu, par to cik grūti būt dievam. Nu, tā! Iespējams tā bija estētiska performance tiem, kas lasījuši grāmatu, jo sižeta filma principā nav. Nu, grāmatu es arī vēl neesmu lasījis, un nupat arī šaubos, vai vispār grasos to darīt. Var jau būt, ka arī grāmata ir tāda apziņas plūsma. Nu, bet katrā ziņā par apskatīto problēmas loku varēja uztaisīt arī īsfilmu šādā pašā estētikā. Nu, katrā ziņā blekeriem reizēm padodas šāda veida mūzikas klipi ar krietni vien lielāku vēstījuma bagāžu.

Un par estētiku - jā, tikai krievi varēja uzfilmēt tādu filmu. Nu, cik saprotu, arī pašam Germanam tipisks izteiksmes līdzeklis. Ja tas ir padomju posttraumatisms, tad teikšu godīgi, šī tēma mani ir nogurdinājusi, un maz interesē. Ja krieviem joprojām patīk dziedāt komunālo blūzu, un citiem uz to skatoties bārstīt pelnus sev uz galvas, droši dariet, bet mani tas neaizkustina. Pa manam arī filma ar iztērēto milzīgo resursu ir mazliet tāds dirsā darbs un materiāls. Aktieri, domājams, arī tika normāli paspīdzināti.

Jā, par aktieriem. Jermoļņiks nebija viens no tā zieda, kas izteica atbalstu Krimas okupācijai? Tā vismaz iekritis atmiņā. Šinī kontekstā viņa sadarbība ar Germanu ir mazliet jocīga.