Atnāca valsts pie pilsoņa, un teica: "Mīli mani, es tagad būšu laba!"
Un pacieta pilsonis valsti, līdz nākamajiem valsts sānsoļiem.

http://satori.lv/raksts/7243/Olga_Procevska/Attaisnota_valsts

Var jau būt, ka man pietrūkst intelektuālās kapacitātes, bet kaut kā man tas šķiet nevis pēc pārsprieduma, bet pēc klajas demagoģijas. Nupat jau sāk šķist, ka apmaksātas. Jo, man nav skaidri sekojoši punkti. Pirmkārt, kopš kura laika valsts ir blondīne, kuru nedrīkst kritizēt, bet vajag aizbāzt muti ar šokolādes konfektēm un šampi? Skaitīt procentiņus tas ir viena lieta, bet izdarīt secinājumus - tur vajag fišku. Ak vai, ak vai, iedzīvotāji nav sajūsmā par valsts iekārtu. Jā, aizej un uzprasi šiem pašiem iedzīvotājiem, vai viņi gribētu atteikties ne tikai no tās pašas "bezmaksas" izglītības un medicīnas, bet arī no armijas, policijas u.c. "nekvalitatīvajiem" valsts pakalpojumiem. Intuīcija saka, ka ekstrēmistu būtu visai maz. Otrkārt - par "mēs" un "valsts" lieku reizi atkārtoties nav vērts. Un treškārt - a kā no sarunas par valsts nemīlēšanu stāsts attīstījās līdz sarunām par kapitālismu un komunismu? Tas ir kā, kapitālisms var pastāvēt nacionālas valsts formā, bet komunisms ne? Kas tad komunisma pastāvēšanai ir nepieciešams? Kuzkina maķ tronī pie Maskavas upes? Nāves zvaigzne un Dārta Vaidere? Nē, ja ir sāpe par to, ka mums te kaut kāda neriktīga valsts padevusies, jo šeit nav iedzīvojies kolhozs un piecgades plāns, tā arī vajag rakstīt, nevis dzīt purgu par to, ka latvieši nemīlot savu valsti. Tik pat lielā mērā nevajag no pirksta izzīst, ka vispārējās vaimanas par valsts kontroli pār stratēģiskiem uzņēmumiem pēckrīzes periodā nozīmē arī to, ka šie paši raudātāji abām rokām ķersies pie nacionalizācijas, un būs gatavi atteikties no naudas, vai ībeja pirkumiem.

Bet citādi, jā - māci mani pedolāci, kā kapitālisma zombis klīst kosmiskajos plašumos.