Bet ja mēs jau runājam par homo sapiens - par tizlu dzīvnieku, kas nevar izdzīvot viens bez sava kolektīva, tur jau jāsāk šaubīties par aisiņainajām cīņām un svešo sīču nomušīšanu, jo šim tizlajam dzīvniekam, kas paleolīta un mezolīta laikā dzīvo mazās kopienās, ikviens kopienas loceklis ir svarīgs kopienas pastāvēšanai.

Krietns lēciens laikā, taču šajā kontekstā būs interesanti: kā reiz lekcijā stāstīja Harijs Tumans, Mezopotāmijas agrajām mazajām pilsētvalstiņām tīri iecienīts kara atrisināšanas paņēmiens bija tāds, ka no katra karapulciņa šie izvēlas stiprāko, tie divi tad lai izkaujas da līdz nāvei, uzvarētāja pulciņš ir uzvarējis, un tālāk konfliktu risina no šīs pozīcijas. Taču pārējie visi dzīvi un veseli. Jo tās vēl nebija lielas kopienas, tur cilvēka dzīvībai bija krietni lielaka nozīme nekā vēlākajās impērijās.