Tikt pie speciālista ar ģimenes ārsta nosūtījumu - aprīlis. Par maksu - šodien, rīt, parīt, kad vajag. Ko es saprotu? Naudas ir tik, cik viņas ir, hipohondriķi ir problēma, un cilvēkam darbspējīgā vecumā vispār nevajadzētu ņaudēt. Ko es, savukārt, nesaprotu, šādas sistēmas jēgu. Kāda ir šīs sistēmas sociālā funkcija? Imitēt bezmaksas medicīnu? Kam ir vajadzīga bezmaksas medicīna? Nu, ja neskaita, kā politiskās retorikas instrumentu. Akūti trūcīgiem, vai akūti slimiem. Iedalījām mēs, tātad, kvotas. Kas notika? Medicīnas jaudas ir gana lielas, ātri tās notērējām, un atlikušo laiku slimniekiem teicām - nāc nākamgad. Ok, labojam situāciju, sadalām kvotas proporcionāli pa gadu. Rezultātā, gaidi rindas beigās, kas atkal ir nez cik mēneši. Te nevajag študierēt tīkla caurlaidības teorijas, lai viegli secinātu - cik garš, tik plats. Kā būtu ar secinājumu, ka kvotu sistēma nestrādā principā? Atkal jau subsidējam sistēmu, kur katram pa bišķiņam nav jēgas, bet doma, ka kādam tiks vairāk, arī nogalina. Kaut kāds jocīgs uzstādījums - kamēr man mājās šmorējas pīle, iešu uz publisko klinģera dalīšanu.

Briesmīgākais tanī visā, ka pie vainas ir nevis naudas trūkums, bet tās galīgais raksturs. Un tur nav starpība, vai tā ir sociālā apdrošināšana, vai obligātā apdrošināšana, jo tā nav apdrošināšana principā, bet kaut kāda piezīšanās kāre. Kā jau minēju, cilvēkam darbaspējīgā vecumā, itkā, nevajadzētu čīkstēt, tikai man netop skaidrs, priekš kam nodokļus maksāt? Man kaut ko atņem, lai nebūtu nevienam? Nē, nu, kādam jau kaut kur ir, tikai tam ar medicīnu vairs īsti nav sakara.