Par sieviešu ideāliem, šķiet, droši var izteikties vien rūdīti vecpuši, bet, džīz, jau otro dienu nav miera. Iz sērijas, piemērījām pelnrušķītes kurpīti, secinājām, ka neder, apvainojāmies, un trollis tika pabarots. Un tad panesās aicinājumi iznākt no skapja, nolaist latiņu, "un kā tad mīlestība?", līdz pat "tev mugura ir balta".

Man nez kādēļ šķiet, ka šim vingrinājumam nav ne vainas. Citādi sanāk, ka būvēt utopiju par pasauli ir ok, bet par indivīdu ne? Bez tam, ar ko ir labāka pieeja, ka sākumā "man jau svarīgi tikai...", bet procesa laikā izrādās, ka arī vēl šis, un arī tas? Un tad vēl tēze - "ar čomiem neguļ". Nu, ja jādzīvo zem viena jumta, tad ar vienu "zvaigznēs ierakstīts", "pareizais gēnu komplekss", vai pupu izmēru vien līdzēs nebūs, jo zeķes un traukus ar prānu nenomazgāsi, un šī atklāsme var izrādīties kaitinoša un traucējoša. Labāk ir šiem izaicinājumiem sagatavoties, un izstrādāt plānus A, B un C. Nu, vai arī domāt to "on the fly".

Lai vai kā, šķiet, grieķiem bija tā ideja, ka vajag pašam sevi tuvināt ideālam, un darīt to ne tikai sevis dēļ.