Nuss, man aizdomas, ka tikai ar pārticību nebūs līdzēts. Lielāko tiesu nedemokrātijās tie ļauži paēdušāki, nekā demokrātijās (nu OK, XX gs. pēdējos 30 gadus Rietumu demokrātijas uztaisīja izrāvienu tehnoloģijās), tak ļaudis vienalga dumpojas un apšauba varas leģitimitāti. Tai pašā Francijā XVIII gs. beigās šie bija kudi pārticīgāki, nekā gs. sākumā, taču tik un tā karali giljotinēja, u.tml. Demokrātijas modelim ir viena liela priekšrocība: tas nenodrošina pārticību un laimi, bet gan dod cerību pakārpīties augstāk pa sochierarhijas kāpnēm. Un tad ļaudis dumpojas tikai tad, kad šī cerība izčākst, bet kamēr cerība ir, šie var badā sprāgt, kā Lielās depresijas laikā, taču tik un tā piedalities vēlēšanās un cerēt. Tb motivācija nevis materiāla, bet emocionāla. Kaut kā tā.