Sakarā ar man izrādīto lielo godu, varētu uz īsu brīdi atkāpties no nesenas apņemšanās. Piektdienas sacepumam varētu derēt. Tātad, par to "feminismu" (feminisms, feministes - turpmāk tekstā domāts pēdiņās, ja nu kādam no tā paliek labāk).

Vispirms par attieksmēm. Kā var attiekties pret svaigēdājiem, veģetāriešiem, velorastiem un japāņu jauniešiem, kas nevēlas nodarboties ar seksu? Nu, mūsdienu mainīgajā sabiedrībā tās ir kļuvušas par aktuālām lietām, tāpat kā feminisms. Kā uz to reaģēt? Nu, ja tu esi alternatīvi apdāvināts, tu nelaidīsi garām nevienu izdevību stāstīt veģetārietim, cik gaļa ir garšīga, svarīga, un vispār, ka viņš ir muļķis. Patiesībā apņemšanās lieku reizi nespriest par feminismu, ir līdzīga vēlmei neuzbāzties veģetārietim ar gaļu. Taču tas neliedz reizēm pasmieties: "Vai, kāds tev foršs trusītis! Drošvien, garšīgs?" Ja tomēr kādam no iepriekšējiem apgalvojumiem sāk vārīties asinis, un aktualizējas jautājums par "true" vai "ne true", tad tiešām ir atšķirība situācijās - "- Cik sen tu neēd gaļu? - Nu, gadus divdesmit.", versus, "- Es esmu veģitārietis. - Cik tev ir gadu? - Divdesmi!". Rezumējot, nav stāsts par naidu vai žēlumu. Priekš kam? Cilvēki vienkārši ir dažādi. Es izklaidējos spēlējot basketbolu, kādam patīk lasīt grāmatas, vēl kādam cept mafinus. Ja tu ierosināsi, "Hei, ejam kaut ko foršu sadarīt!", drošvien, katram no minētajiem iešausies kaut kas cits prātā.

Par feminisma misiju runājot, dievs ar jums, grieziet matus uz nullīti, klausieties Šineidu O'Konoru, vai dejojiet uz baznīcu altāriem. I'm too old, too fucking cold. Bet, kad diskusija par vaksāciju, tievēšanu vai reklāmas industrijas graujošo iespaidu uz sievietes psihi nonāk līdz tēzei, ka tādējādi kaut kur pasaulē tiks izvarots mazāk sieviešu - oh, common! Upura un varmākas tēmu var skaidrot tikai upura un varmākas situācijas kontekstā, kas, bez šaubām, ir jādara, ja tāda vajadzība rodas. Tomēr nevar apgalvot, ka mēģinot atsevišķu indivīdu tukšajos pauros iedabūt tēzi, ka pa veloceliņu nav jāiet, jāstumj bērna rati, jālaiž uz tā bērni ar skrejriteni, no tā mazināsies velosipēdu zādzību skaits. Nezinu, kādā burlaku pasaulē ir jādzīvo, vai kādām ir jābūt dzīves pieredzēm, bet, ja tiešām ir vēlme celt neandertāliešu spriestspēju un humānismu pret sievietēm, var mēģināt cīnīties, piemēram, pret pornogrāfijas industrijas vairotajiem stereotipiem, vai bērnu un jauniešu piekļuvei tai. Domāju tā rada ne vienu vien nepareizu priekšstatu hormonu plosīto jauniešu prātos, vai humonaīdos ar smadzeņu darbības traucējumiem. Karogs rokā, un ar dziesmu.

Pārejot pie manām izpausmēm attiecībā uz dzimuma vienlīdzību. Noteikti nav jābaidās, ka es uzsaukšu dzērienus, kniebšu dibenā, grābstīšos gar krūtīm, raustīšu aiz bizēm, sitīšu ar grāmatu pa galvu. Pirmkārt, pubertāte jau kādu laiku ir garām. Otrkārt - var dabūt pa seju no sievas. Vīrietis tomēr ir lopiņš, kurš nepieskatīts ievieš sev desmit mīļākās. Varētu teikt, ka neizteikšu arī nepiedienīgas piezīmes, bet tur atsevišķi ir jāizdala "parā pupus" tēma.

Ko es turpināšu darīt, un visdrīzāk arī nomiršu ar tādu dzīves uzstādījumu - sievietes pa durvīm ir jālaiž pa priekšu, viņām jāatņem un jāpalīdz attaisīt gurķu burka, jādāvina rozā telefons, vai puķes, jāpalīdz tikt galā ar datoru (ok, šo svītrojam, ir gana daudz džeku bijis: "Ā, tu esi no IT? Klau, man ar datoru ir tāda problēma...") un drīkst sabučot jubilejumos vai satiekot, atšķirībā no džekiem. Tāpat turpināšu uzskatīt, ka "sex sales", pupi ir forši, Bjorka nav smuka, un, dod dies, arī es kādreiz iemācīšos manipulēt ar pretējo dzimumu izmantojot seksualitāti. Iespējams neesošo.

Un visbeidzot, saldajā ēdienā - "parā pupus". Šī mītiskā frāze jau sen tiek veltīta ne tikai cibā, un ne tikai attiecībā pret sievietēm. Protams, viss atkarīgs no konteksta un sabiedrības. Jau sen cilvēki kas mani pazīst drīkst smieties par manu frizūru, stāstīt, ka es esmu resns, vai to, ka man garšo pimpis, tomēr frāzi "parā pupus" no kāda gadījuma kolēģa paturu tiesības nesaprast. Jā, kolēģes drīkst arī kniebt man dibenā, bet viņas tā nedara, bļin! Savukārt, kas attiecas uz cibu, jā, ironija rakstītā formā ir smaga tēma, tomēr apvainoties ir katra brīva izvēle. Un tomēr šī ir SVIESTA ciba. Cilvēki šeit kuļ sviestu, un taisa sacepumus. Labi, retumis gadās arī kāda sirdi plosoša tēma, bet arī pie tādām, manuprāt, neviens nav pasargāts no veca troļļa, kas tev uzsauks - "Parā pupus!"