Atkal virmo ideja par neveselīgās pārtikas akcīzi. Kas, kā ideja, protams, man šķiet pat visai jēdzīga. Ir veselības nozare, kas mums metas par bārenīti, un akcīze ir kā reiz veids, kā papildināt naudas lādes. Ir jau, protams, stāsti, par to, kā nozare to naudu tērē, un, vispār, man ir zināmi iebildumi pret budžeta līdzekļu sadales realizāciju kā tādu, bet uzstīvēsim Mikimausa smaidu, iepīpēsim zāli, un izliksimies, ka esam nonākuši pasakā. Visi indēties tiesību aizstāvji var iesālīties gurķu burciņā, jo tiesības sāli karotēm ēst, un etiķa esenci iekšās triekt neviens nost neņem, tā pat kā tiesības pēc tam saņemt pirmo medicīnisko palīdzību. Attiecīgi, patīk ar ragaviņām braukt, mīli arī viņas kalnā vilkt.

Satrauc kas cits. Veselīgās pārtikas kritēriji. Izlīdīs visādi Pēteri Apīņi, un visu cauru gadu svaigu salātu ēdāji, un varēsim priekā diet. Šitā aizrunāsimies līdz gaļas nodoklim, un beigās ar akcīzi neapliekami vien būs nesālīti rieksti. Jo, atzīsim, zemē ar četriem gadalaikiem, bez konservētiem produktiem ir visai grūti. Sen nebiju piedalījies zaftes vārīšanā, un šoruden pašokējos, kādās proporcijās zaftē iekšā iet cukurs.