Sarunas par Dziesmusvētkiem vienkārši nav klausāmas. Visi tādi labas gaumes izaudzināti profesionāļi, ka nav ko dirst pasūtīt. Un visi, protams, pie zvaigznēm lauzušies caur ērkšķiem, un, protams, tikai ar smaidu uz lūpām un lepnumā izžautu krūti. Savukārt tēzes par tiklumu un pareizību (protams, protams, visi tie vanaga kapātāji ir mediju izdomājums) atgādina baznīcas sprediķi.

Kā es atceros kora laikus? Nacistu koncentrācijas nometne, kurā, brīnumainā kārtā, savā bērna stulbumā ielīdu es pats. Un tad jau šī lavīna bija neapturama, ibo, ja tu proti dziedāt, tad tev ir pienākums to darīt. Nokavēji piecas minūtes, piezīme, divnieks, vecāki ahūnā. Negribi dziedāt, meklē vakareni. Apēdi salčuku, tautas ienaidnieks. Jo tu, jaunieti, esi nekas cits kā izejmateriāls tām tantēm un tiem onkuļiem, kam krūts pildās ar lepnumu, kad čivinātāju bars ir nostādīts piecu horizontālu līniju ierindā. Lūk, tādēļ arī ir tā, ja runa ir par hobiju, tad es izvēlos zilas acis un pārsistu mūli, jo tas vismaz ir civilizēti.