Klausos Cepelīnus, varbūt tikšu līdz Pink Floyd, atkarībā no cigāra degšanas ātruma, un sāku domāt, ka daudz kas no tā, uz ko šobrīd tiek dročīts, savulaik nemaz netika tik ļoti novērtēts. T.i. it kā slava un stadioni, bet kritika, ne vienmēr tie labākie pārdošanas rādītāji u.t.t. Nu, iz sērijas, četri nevis desmit miljoni, bet tomēr, tā runā, ka sūdīgi rādītāji. Tad gribējās atcerēties vēl un vēl, nu tur Nirvāna, kas ar neizklausās pēc veciem singliem (var jau būt, ka man nav tisnība), un es sapratu, ka nemaz nav vērts to cilāt. Daudz viņu neliešu. Atskaitot, protams, Rolling Stones, tie tiešām ir slaveni žūpas un narkomāni, bet tas arī viss. Nevis takā Bovijs, kas smuki dzied un ģitāru ar māk spēlēt.

Nu, jā, lūk džeki, kas ir tādi kingi, kuru putekļiem mēs pat neceram būt apslacīti. Bet, kas interesanti, vieni vienīgi mūziķi. Vismaz man personīgi. Kaut kā neesmu iemantojis es autoritātes citās jomās. Sāk gan uz vecumu parādīties pa kādam Ādamam Smitam, bet citādi... da kaut vai Luteri Kingi vai Muhamedi Alī... not realy.