Katrai no sociālajām vietnēm (cik modīgs vārds pēdējā laikā) ir sava aura un slava. Draugiem.lv, kā zināms, ir vieta, kur ir atrodama arī tava mamma un vecmāmiņa. Pieņemu domu, ka eskalācijas virsotne tomēr būtu vectētiņš, jo vecmāmiņas vēl reizēm ziņkārības pēc izmēģina visādas modernas lietas, turpretī vectētiņš, kā ir apguvis visas modīgās lietas savos 25 - 30 gados, tā arī ir iesprūdis tajos laikos. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts par to, ka Feisbūks nu ir tā vieta kur tusē visa sabiedrības progresīvā daļa. Par progresīvo nezinu, bet noteikti par intelektuālāko daļu viņu ir grūti nosaukt. Un stāsts pat nav par kaķīšu bildēm un iespējām kaut ko laimēt, ko es arī aktīvi piekopju iekļaujoties vispārējā plūsmā. Visvairāk man tur patīk sociālā atbildīguma imitācija tādās perversās formās kā Occupy Wall Street, Gun Regulation, Peta, Atheism (tas gan ir īpašs gadījums manā frendlistē), seksistiskās hamburgeru reklāmas un citi žīdmasonismi.

Atzīšos, es saprotu cepienu, ka mūsu informatīvās telpas top ziņu lokā ir Ušakova kaķi, kamēr Āfrikā plosās siseņi, vai Brazīlijā plūdos iet bojā cilvēki, tomēr reizēm gribās teikt - labāk būtu dzēruši labāk tad Ušakova kaķi, vai kažokādu zvēri. Kas mums daļas gar Vōlstrītas brokeriem, kamēr mums gar degunu visādu birokrātu un citu uzņēmīgu cilvēku dēļ aiziet garām Eiropas miljoni? Kā mēs varam ietekmēt to, ka Ķīnā ir prasība kosmētikas produktus testēt uz dzīvniekiem, kamēr pie mums tādus produktus pat nopirkt nevar, jo ir attiecīgās ES direktīvas? Nu nepērciet uz Ziemassvētkiem lampiņu virtenes par divīti, un elektriskās tējkannas lielveikalā. Pusplikas padsmitgadīgas meitenes kas nolējušās ar majonēzi un ketčupu? Kaut ko tādu esmu redzējis tikai jūtjubēs, kamēr pie mums reklamē cīsiņus ar tīģerīša strīpām. Par satraukumu par Obamas rosināto ieroču regulējumu es pat neizteikšos.

Ok, ir daļa pasaules, kas dzīvo viduslaikos. Tas ir briesmīgi, par to ir vērts zināt, bet ne vairāk. Tad ir kaut kādas mežonīgā kapitālisma pārticības vai relatīvas pārticības zemes, bet arī tās ir visai tālu, un mums līdz viņu badā mirstošajiem tautiešiem, kamēr uz izkārtnēm un plakātiem visi peldas šikā, ir kā līdz mēnesim. Ok, kāds tautietis dodas dzīvot uz akmens džungļiem, bet tā ir viņu izvēle, tā ir viņu romantika, un man metrapoļu ubagu kvartāli ir visai vienaldzīgi. Mani interesē vecas mājas, vecas bildes, veci priekšmeti un viņu krogi. Mēs paši, savukārt, dzīvojam diezgan sociālistiskajā jevropā, ar epizodisku liberālismu ekonomikā. Un arī liberālisma uzplūdi Eiropai uznāk brīžos, kad niere pa taukiem zvalstās, un tikko kāds sāk celt trauksmi, tā kāds meklē stopkrānu un ortnungu. Vienvārdsakot, sagrābsim lapas, pabarosim pagalma kaķus, nomaksāsim nodokļus un brauksim ar velosipēdu. Visādai globālai huiņai mums ir Valdi Dombrovski un Ivari Godmaņi, un šērojot visādas urbānās leģendas no lielās pasaules ne mēs pasauli salāpīsim, ne tās sūda lapas pašas sagrābsies.