Runājot par visādām patikām un nepatikām, jau kopš bērnības Lieldienas man no visiem svētkiem visvairāk patika. Jāņi, ja nevar dzert, nav nekāda izklaide. Ja tas vēl sakrīt ar laukiem Latgalē, laikam lieki komentēt. Līdz pat ziemai, ja neskaita kaut kādus pirmos septembrus, šķiet, tā lāga nekā svinama nav, un kas tad 1. septembris par svētkiem? Ziemassvētki - no bērnu reliģiskajiem rituāliem man nekas nav piemitis, tādēļ nekādas maģijas tur nav, kā dažu reizi varēja kādu jēdzīgu dāvanu dabūt, un par to pašu vēl bija jāmācās pantiņi, paralēli saņemot ledenes, mandarīnus un zeķes. Bez tam, tur vēl dzimene pa vidu maisījās. Jaunaisgads ar pieaugušo aizliešanos kādā šaurā bloku mājas dzīvoklī - paldies, tādi iestādījumu kā Ļeņingrada no manis sentimentu neizspiedīs. Attiecīgi, Lieldienas ir gājieni uz mežu, viskautkā viskautkur kāršana, saule un pavasaris. T.i. laiks, kad normāli varēja sākt pa āru dauzīties, ne tikai uz kalnu vai hoķi, kam komplektā nāk ilga ģērbšanās un slapjas drēbes.