Svētdienas ir tās dienas, kad man īpaši patīk apmeklēt lielveikalus. Vairo cilvēkmīlestību. Šodien mani izkretinēja un izbrīnīja sabiedrības šūniņas. Par laimi nebija vēlmes aizstāvēt apbižoto mazumtirgotāju, tādēļ izmantoju iespēju paklusēt. Tie sīkie sacīkšu braucēji ar saviem mazajiem ratiņiem būtu viens. Bet sīkie kas staigā apkārt un barojās no riekstiņu un cepumu kastēm, das ist pizģec. Pa lielam šitos Valžānus vajadzētu ķēdēs un mežu gāzt, jo diskutēt ar pieaugušiem cilvēkiem par tik triviālām lietām, šķiet, vienkārši ir muļķība. Par cik pedagoģijā neesmu spēcīgs, arī svešus bērnus sist neesmu paradis, arī ar topošo sabiedrības locekli tā īsti neko iesākt neuzņemos. Rezultātā, kad būšu vecs nīgrs onkulis, un dzīvo meža būdiņā, turēšu bisi ar skrotīm tiem, kam ābolu zagšana nerada vēli vismaz to darīt paslepus.