Baigi ne kā pie piektdienas, bet eku, cilvēki komentāros raksta, kā krītas darba augļu kvalitāte, ja prjaņika iegūšanas nosacījumi ir draņķīgi. Tālāk ir iebildums, ka jomai ir jāpašsakārtojas, un vēl figurē doma, ka visus nahui, nahui, kamēr pēdējais Āfrikas bērns nav pabarots. No tā var izlobīt divas, vai vairāk versijas.

Utopiskā - mēs esam pārlasījušies filozofiskus traktātus, tāpēc uzskatām, ka ir tāda superinteliģentā pārcilvēku, vai pat semigōdu kasta, kurai ir ne tikai spriestspējas kā pagānu dieviem, bet arī augsta morāla stāja, tāpēc vide pašsakārtosies, kad no tās tiks izspiesti visi zemiskie tārpi. Nu, tāda SS divīzija ar radurakstiem piecās paaudzēs, un bez nevienas plombes mutē.

Antiutopiskā - mēs esam pārlasījušies vēsturs grāmatas, un nevaram atsaukt atmiņā nevienu konfliktu vai kustību, kurai pamatā nebūtu ekonomiskie cēloņi. Pat Gandi, nelietis, apspiedējiem ķērās pie rīkles ar ekonomiskām metodēm. We fucking own this salt, you bastards.

Nu, un zelta vidusceļš - garīgums garīgumam, bet staigājam mēs pa šo grēcīgo zemi, un gribās pabarot ne tikai miesu, bet arī... ha(!), ego. Kad mums nav pupi gana lieli, mēs runājam par dvēseles skaistumu, vai kāds piedāvā iet parunāties ārā kā vīriem, mēs prasām, cik viņš grāmatas ir izlasījis. Akadēmiskajā vidē arī tomēr cilvēki strādā, un, pat ja badā nemirst, gribās jau tās debesis almāzos. Kāds dārgāks vīns, kāds glaunāks krogs, un vispār uz zelta tilta fona tās tā pat ir kapeikas. Tā nu aiziet tā pasaules godība, un es par nerunāju par partiju avīzēm un ātro kredītu reklāmām. Skatīties, kā saule jūrā riet, ir vislabāk piebraucot pie ūdens ar džipu.