"Lai arī pērn alus tirgus sarucis, šogad aldari turpina investēt un gaidāma jaunu brūžu atvēršana."

Lūk, beidzot viena ievērības cienīga ziņa, kā jau pie piektdienas. Interesanta viņa ir ne tikai tādēļ, ka ir par alu, bet arī dēļ uzstādījuma - ak, vai, ak, vai, tirgus krīt, bet cilvēki turpina investēt. Labi, štrunts par tām bundžu līnijām, un Aldara investīcijām, kuras ar kritisku aci varētu nosaukt arī par amortizāciju, bet kādēļ varētu vērties jauni mazie brūži, idejas man ir. Bet līdz tam vēl tiksim. Nesākšu uzreiz lamāties par manu mīļo Dienas Biznesu, jo avīzes man nav, bet ar alu (drošvien, ar zivju konserviem u.c. nozarēm ir līdzīgi) ir ļoti viltīgi. Ja tu vēlies kaut ko uzzināt par tirgus situāciju, intuitīvi un neizbēgami tav prātā nāk lielie tirgus spēlētāji, un alus gadījumā tie, protams, ir Aldaris un Cēsu alus. No otras puses, ko ir vērts viņu viedoklis, "vasara bija augsta, patēriņš kritās", ja tādu pašu viedokli, visdrīzāk, varētu izlasīt arī kādā avīzē pirms gadiem desmit. Redz, apskatīt alus tirgu no pozīcijām, viss kas ir alus ir viens tirgus, ir apmēram tas pats kas meklēt korelācijas starp kartupeļu un graudu cenām un restorānu biznesu. Jo, redz, mazo alus darītavu bizness ir alus dzērāji, nevis atveldzēties gribētāji, un tā tieši ar lielajiem ražotājiem nemaz nekonkurē. Viņu tiešākie konkurenti ir citas mazās darītavas, alus saloni u.t.t., tāpēc, ja arī notiek kaut kāda tirgus pārdale, tad pamatā plaknē imports pret vietējo produktu. Lūk, sāktu kāda mazā darītava brūvēt šobrīd tik modīgo amerikāņu eilu, un viņiem vietējā tirgū nebūtu pat īsti konkurentu (tas tipa vietējais, kas brūvēts Holandē, neskaitās).

Tas tā, par alu runājot.