Vienīgajā absolūtās prokrastinācijas dienā ir ne tikai teju noskatīta visa otrā Homeland sezona, bet arī iepazīts tāds literārs žanrs kā žurnāls Sestdiena. Beidzot arī es šo to uzzināju par Vītolu ģimeni. Vienvārdsakot, latviskuma eklektika. Kamēr vieni īstie latvieši dzied Bunkurs 13, iet lāpu gājienā un ēd cūku šņukuru, citi veģetē, meditē, atgriežas pie zemes un tautasdziesmām, bet atšķirībā no velna, nemūk arī no krusta kāda dievkalpojuma laikā. Bet tas tā ir vienmēr bijis, kad cilvēkam ir apnicis medīt lielāko bizoni, viņš sāk skatīties zvaigznēs un meklēt dievišķo dzirksti.

Samulsināja mani kas cits. Redz, rakstā aprakstītais harmoniskais jaunais pāris, kas gan šo faktu ir apliecinājis viņiem vien zināmajās debesīs, nolēmis uzsākt Latvijas sabiedrības garīgo atdzimšanu, un būvēt pašpietiekamu gaišo cilvēku komūnu. Daudzas detaļas gan atgādina stāstu par Sibīrijas Jēzu, bet pats par sevi lozungs nav slikts. Un es sāku domāt, ka es taču arī esmu gaišs cilvēks. Cilvēkus nesitu, pēc naudas nedzenos, šķiroju atkritumus un man nevajag draudēt ar cietumu vai elles ugunīm, lai sekotu kaut kādām sabiedrības normām. Atteikšanās no sestdienas rīta soļankas gan liekas problemātiskāka, bet dievišķo vibrāciju vārdā gan jau varētu pārtikt arī no kāpostu pīrāgiem. Un tomēr nez kādēļ šķiet, ka tanī visā komunistiskajā harmonijā nāktos sastapties ar tādu pārpasaulīgu stulbumu, kas varētu modināt pat tos dzīvnieciskos instinktus kas saglabājušies kāpostos un sīpolos, vai vismaz vērmelēs mītošo mizantropiju. Labi, tādiem pārakmeņojušamies dinozauriem kā es tur nav ko darīt. Bet, kas notiks gadījumā, ja kādā harmoniskajām šūniņām, kas jau mājos šinī gaišajā komunā, sāks parādīties plaisas? Kādā ģimenē sāks parādīties problēmas ar neslauktu kazu, nemazgātiem traukiem, kāda sievasmāte tiks nosaukta par raganu, vai kaimiņa sievai ir lielākas krūtis? Labi, pie tā visa var strādāt. Ko darīt, ja kāda no komūnas atvasēm, uz kuru ir bijuši atvērti visi mīlestības kanāli, sev vien zināmā veidā atklāj rokmūziku, Makdonaldu un Aldara alu? Sūtīs dzīvot atpakaļ uz akmens džungļiem? Vienvārdsakot, idejas par komūnām un Platona valstīm mani vienmēr ir mulsinājušas. Ar pēdējo, starp citu, nav tik traki, jo zemē netika mesta ideja par vergiem.

Visu šo garīgo komūnu sakarā, ne tas sliktākais piemērs vienmēr ir likusies izredzētā tauta. Jebkurā atvērtā sistēmā gaisā virmos idejas par to, ka vienmēr var kaut ko izdarīt labāk, kas visu ideju sačakarē saknē. Bet, ja visu pārvērš noteikumu kopumā, kuru apstiprinājis pats galvenais šefs tur augšā, un tam visam pieiet klāt pragmatisku ironiju, nevis dogmatisku fanātismu, tad tas viss kaut kā burbuļojot un viļņojoties, bet tomēr strādā. Man vienīgi nav skaidrs, kā tas viss tiek pielāgots mūsdienu reālijām, ka tas viss vienlīdz labi strādā gan smilšainajos plašumos, gan sniegotajos kalnos. Laikam elastību tam visam piešķir cilvēki, kas sapelnījuši gana daudz uzšuves un zvaigznes uz pagoniem.