Par kinematogrāfiskajiem sapņiem runājot - man bija kaut kāda jaunā versija par svešo. Bet, ja ne par sapņiem, plato vakaru programmas ietvaros noskatījos divas īpatnējas filmas.

Immortals - ekspektēju kaut kādu pseidovēsturisku slešeri, dabūju kaut kādu versiju par The Cell. Vēl bija viena tāda tipa filma, tikai neatceros nosaukumu. Vienvārdsakot, uz lielā ekrāna vizuālie paņēmieni, iespējams, pārspētu pat beidzamo Krēslu, bet satura ziņā no tās pašas Krēslas arīdzan neatpalika. Tam vakaram gribējās kaut ko mazliet cilvēcīgāku, tāpēc pie cita noskaņojuma varbūt būtu labāk.

Valhalla Rising - emm, savdabīgs mūvis. Nav slikts, bet arī ne tāds ko ieteikt. Ļoti skandināviski. Neskatoties uz gaļas daudzumu, iespējams pat būs jānoskatās vēlreiz. Vēlama atpūtināta galva, un pozitīvs noskaņojums. Dažubrīd vērojamais nonsenss varētu padziļināt gruzonu. (UPD. Omfg, music by Peter Peter. Nopietni?)