Kamēr citu cilvēku prātus nodarbina briesmīgas sociālas reklāmas, visāda veida brīvības, un vispār aizgājušās pasaules godība, mans egoistiskais un vielām apreibinātais prāts sadrūma, kad sāku lasīt par to, ka pastāv ne tikai pirmās pasaules problēmas. Šur un tur cilvēki dēļ savas pārliecības un viena jūtjūbes video citus cilvēkus šauj nost un spridzina, nevis komentārus internetos raksta. Un raksta bēdīgais secinājums bija tāds, ka ticība labajam cilvēkā ir krietni pārspīlēta, kā arī demokrātiskās haosa sēklas sēšana tradicionāli pātagu mīlošās valstīs sevi nav attaisnojusi. Tā teikt, dažiem iepriekšējā dzīves pieredze liek domāt, ka demokrātiskais process ir vairākuma izvēle par to, kuram tagad būs kārta mantot pātagu.

Labi, štrunts par tuvākām un tālākām zemēm. Ja nepalaimēsies, tur var nomirt arī no mušas kodiena, tā arī lodi nesagaidījis. Mani drīzāk nomoka jautājums, vai mums atrastos gana daudz bruņinieku baltos zirgos, kas būtu gatavi riskēt lodi pierē noraut, aizstāvot tās pašas rietumnieciskās vērtības, par kurām mēs paši tā sirdīgi šķēpus laužam? Aizlejot acis muti brūķēt mēs visi gudri, bet pirmdienas rītā būt astoņos uz strīpas pie virpas vairs ne tik griboši. Un balstā guļus un 30 bez brīdinājuma un sagatavošanās? Paldies, nē - man lūdzu liftu uz trešo stāvu. Lūk, zīmējas man ainiņa, ka atnāks mērkaķis pēc banāniem ar automātu rokās, un kirdikt mums visiem būs. Pat nepaspēsim nevienu tēzi no Platona Valsts nocitēt.