Skatos, kamēr neesmu bijis pie internetiem, tika atkārtotas visiem zināmas patiesības par abortiem. Nu, tur trauma, emocionāla vardarbība, izvēle, kristieši, Statoil un Parādnieks. Daudz, protams, tiek runāts par akcentiem un attieksmēm. Bet tad es ieraudzīju jaunu pavērsienu cepienam. Tā teikt, nav ko sievišķiem dročīt smadzenes, taisīt sociālas reklāmas, un vispār mācīt dzīvot. Kas, vēl bez abortiem, mums ir bijušas pēdējā laika aktualitātes? Visādas grāmatiņas un skandalozi izglītošanas mēģinājumi bērnudārzos, Zuargusi un Durbes tempļi un citādi fenšuji. Tagad jautājums sievietēm reporoduktīvā vecumā - kad un kādā formā sabiedrība būtu jāinformē par abortiem? Tai skaitā, vai sabiedrība, vai tikai kāda konkrēta viņas daļa? Gribētos domāt, ka pieeja, "videnē pastāstīsim bērniem par prežiem, un, ja tomēr būs piemirsies uzvilkt, domāsim tālāk", tomēr nav tā racionālākā vai populārākā.