Tviteros neesot cepiena par Barrozu izteikumiem. Arī normālu argumentētu viedokli nekur neesmu redzējis, un pat ja ir, īsti nevar saprast, viņš ir par vai pret? Redz, visādi seperātiski noskaņojumi esot. Un? Tā pat kā vāciešiem pieriebies sponsorēt grieķus, tā arī grieķu vidū ir visai populārs noskaņojums, ka tas jevrosojūzs jāsūta dillēs, un tad tik sāksies leiputrija. Šausmīgi daudz jēdzīgus secinājumus no tā var izdarīt. Tāpēc jau tur ir visādi apņemšanās protokoli valdību līmenī, jo, ja cirpējs sāks aitām jautāt viedokli par to kā viņam būtu jāstrādā, vilnas nebūtu. Arī no federāciju piemēriem nez kādēļ spēj atcerēties vien ASV. Un kā būtu ar Ķīnu, Krievijas federāciju? Nav gluži tas pats formāts, bet no dažām izbijušām impērijām ar šo to varētu pamācīties, paanalizēt. Katrā ziņā jautājums, vai mūs tur (kaut kur, nezin kur) ņems kā līdzvērtīgus partnerus, ir tik pat saturīgs, vai saule rīt uzlēks, ja desmit mērkaķiem mēs neizrausim sirdis. Jā, protams, simts vinniji pūki ar visiem sivēntiņiem to vien darīs kā klausīsies ēzeļa viedoklī.

Pa lielam jautājums par federāciju ir jautājums par fermu. Izvēle lielos vilcienos ir vienkārša. Vai nu govis tiek sadzītas vienā lielā fermā, kur viss laistās hromā, ir modernas dzirdītavas un barotavas, trīsreiz dienā visu izmēž un nokaisa liels traktors, un, kas zin, varbūt uz visu aploku ir pat viens slidkalniņš un masāžas krēsls, vai arī večiņai ar vecīti ir divas gotiņas, kas dzer no veca spaiņa, un kombikormu nav acīs redzējusi, toties šad un tad tiek sasukātas, un uz Līgo tām nopin smukus vainadziņus.