Tātad, vēlreiz par ņūzrūm. Vienu sēriju pirms beigām jāatzīst, ka šis seriāls ir gandrīz episks. Joprojām palieku pie tā, ka sižetiskā struktūra ir līdzīga Hausam. Centrālais, jebšu centrālie tēli ir traģikomiski histēriķi ar drūmiem tarakāniem, plus stāsts aplipināts arī ar mazo cilvēku drāmiņām. Jāpierod pie liela daudzuma teksta, ātras notikumu gaitas, un kaudzi atsauču uz dažādiem notikumiem un personāžiem. Vikipēdija, vai zinošs cilvēks varētu nākt baudījumam tikai par labu. Kas attiecas uz tematisko didaktiku, tad seriāls ir kā reizi domāts vidējam aktīvajam pilsonim, vai pirmā kursa studentam. Nekritiska sajūsma no it kā jomas speciālista mani apbēdinātu, lai gan par mūsu mediju vidi netrūkst arī citu bēdīgu faktu, bet tas jau ir cits stāsts.

Kāpēc gandrīz episks? Vispirms jau tas, ka seriāls ir domāts ASV pilsoņu patriotisko jūtu stiprināšanai. Ir diezgan daudz epizožu, kur prasās pēc skāba gurķa. Gadās arī pa kādam feilam komēdijas elementos. Ne gluži Amerikāņu Pīrāgs, bet Bīstamās Mājsaimnieces gan mēdz izlīst. Visbeidzot, neaptēstajam man daži mazā cilvēciņa drāmas elementi rada ne mazāku apmulsumu, kā lielās politikas līkloči, lai arī kopējo iespaidu tomēr būtiski nebojā.

Nākamā sezona gan sola ievest to visu spiegu detektīvžanrā.