Runājot par pludmales volejbolu - pačots un uvažuha, situ uz plecu, un uzsaucu alu. Protams, gaidām arī pusfinālu, jo tā ir vienīgā disciplīna, kuru iespēju robežās no visa olimpiskā piedāvājuma mēs arī skatāmies.

Un tagad par psihozi. Nez, tā ir vispār cilvēcīga, vai tomēr mazo tautiņu īpašība? Ok, savulaik uzvarējām krievus hoķī - jipī jē! Atcerējāmies arī vēsturisko kontekstu. Varbūt kāds arī atcerējās 700 gadu jūgu, kad futenē piekakājām vāciešiem avenes, un neļāvām viņiem grūt trīs punktus. Bet kāda džihāda jeņķi mums ir ko nodarījuši? Gan jau ierindas jeņķis uzskata, ka tūlīt aiz Polijas sākas Krievija, Vatikāns ir kaut kur Vācijā, un Eifeļa un Pizas tornis atrodas aptuveni blakus kaut kur Parīzes viducī, kas ir kaut kādas Eiropas valsts galvaspilsēta. Ne nu viņš ies tagad globusu meklēt, ne kā. Savukārt jeņķu volejbolisti un viņu treneris, domājams, ne tikai zina kur ir Latvija, bet arī pārzina mūsu volejbolistu karjeras attīstību un spēļu statistiku krietni labāk par mani, vai kādu citu pludmales volejbola jaunfanu. Iespējams novērtēja par zemu, bet tādā gadījumā arī par to samaksāja. Lai arī tam ir grūti noticēt, jo nekādi puišeļi jeņķi nav.

Vienvārdsakot, gaidām nākamās spēles, un ceram uz panākumiem, attiecīgi uz medaļām, tā vietā, lai izpildītos kā kaut kādi nērdi, kas visiem klases džekiem stāsta, ka beidzot ir zaudējuši nevainību, un rīt ap pusdienlaiku būs uzvilkuši arī klases smukāko skuķi.