>>>> Tas, kā demokrātiskā sabiedrība izsakās par ministriem, kultūras tai skaitā, vai arī īpaši, nerada sajūtu, ka ir piepildījusies tautas griba. Nekas cits atskaitot dieva gribu nepaliek.

LV ir īpašas problēmas apjēgt, ka varas aparāts ir izlase no tiem, kas pacēla roku, kad tika uzdots jautājums "Gribi būt Saeimā vai MK?" Proti, izlase no tiem kas gribēja, nevis no tiem, kas varētu vislabāk. LV varas paradokss ir tāds, ka vēl kopš padomju laikiem visi ir pieraduši to ienīst un uzskatīt par saviem ienaidniekiem. Ne vienmēr nepamatota, taču kopumā destruktīva tendence. Nīstai varai taču var nemaksāt nodokļus, var nepildīt tās likumus un tai pat laikā justies kā varonim un disidentam, cīnītājam par taisno (tiešām?) lietu. Tieši to katrs otrais Latvijas iedzīvotājs sauc par demokrātiju - ievēlēt cilvēkus, kurus varētu neklausīt un lamāt. Jo katram ir sajūta, ka tieši viņam pāri nodarīts visvairāk - ar augstajiem nodokļiem un ar zemajām pensijām, slikto veselības aprūpi un traģiskajiem ceļiem, korupciju un bezdarbu (saraksts turpinās bezgalīgi). Tādēļ vēlēšanās viņi iet ievēlēt savu ienaidnieku un pēc vēlēšanām azartiski nodarbojas ar klusu partizānu karu, kur panākums ir pa zaķi nobraukties sabiedriskajā transportā vai bez čeka nopirkt kartupeļus no zemniekiem. Še tev, valsts! Re, kā dabūji ribās! Paņemti aiz dziesmas, viņi sāk gaudot par morāli un taisnību, un klāsta savus traģiskos dzīves apstākļus - tā taču ir valsts vaina, ka santīmu pietiek vai nu aliņam, vai tramvaja biļetei, bet nekādi ne abiem reizē.

Bet ārzemēs gan ir ideāli - ar tām algām naudas pietiek gan šmigai, gan īrei, gan tramvajam. Lūk, tā ir īsta demokrātija, tās ir attīstības valstis. Tajās jau var arī nodokļus maksāt un kārtīgi uzvesties.