Kārtējās AKKA/LAA psihozes kontekstā gribēju teikt, ka no tās muldēšanas un absurdu uzskaitīšanas tam bandītkantorim nav ne silts, ne auksts. Vienīgā aktivitātes, kas man kaut cik šķita interesanta, ir tā twitter piespamošana ar #downloadmp3 no rītiem. Lai gan ne brīdi nešaubos, ka pats Guntars apzinās šī sava apgalvojuma populismu un neloģiskumu, bet, ja jau tu ej uz tiesu, tad pis principus. Diemžēl nav radies priekšstats, ka Latvijas tiesvedību sistēmā tiek meklēta taisnība, bet drīzāk laipošana parastā, kuru ierobežo visas tās juridiski apstiprinātās muļķības, ko dēvē par likumu. Līdz ar to, ejot uz tiesu, gvelz sviestu cik iekšās. Varbūt kaut kas no tā visa arī iespaidos lēmumu.

Savukār, nez kādēļ ir cits piemērs, kur protests ir reāli taustāms un skaļš. Fotoradari. Tiek taisītas kartes, brīdinājuma zīmes, radari tiek filmēti, apmētāti ar kefīra pakām un krāsu. Vienā brīdī konflikts sakāpināsies tik tālu, ka lemtspējīgajiem kādā brīdī vairs nebūs citas iespējas, kā reaģēt uz radušos situāciju, lai tiešām nesākas reāla šaudīšanās. Kas visvairāk pārsteidz, ka šādu reakciju spēj radīt tieši radari. Neskatoties uz visu loģikas trūkumu, sabiedriskā labuma neievērošanu u.t.t., principā jau radars neko citu nedara, kā fiksē noteikumu pārkāpumu. Atšķirībā no vājprāta, kas notiek autortiesību jautājumā, es, personīgi, nevarētu apgalvot, ka ātruma ierobežojumi ir nepareizi un ir atceļami.