Labs case-study par žurnālistikas tēmu, jo man tiešām nav īsti skaidrs, cik ļoti šī publiskā apeņu mazgāšana ir saucama par žurnālistiku. Ok, par biznesa izdevumu Dienas Bizness, laikam, kārtējo reizi nav jēga izteikties. Konkursa uzvarētāji bļauj, ka viss ir čikiniekā, un gaisu jauc norvēģi. Konkursā zaudējušie, savukārt, meklē kašķi par tēmu, ka redz kādi mēs kruti dīleri spožās bruņās un ar medāļiem, un kādēļ Latvenergo grasās pirkt mašīnas no pagalma krančiem bez ciltsrakstiem. Visam tā rezultāta Latvenergo sāk publiski taisnoties, ka viss ir pēc likuma. Nu, protams, vienam daiļdirsējam vismaz ir darbs.

A nebūtu tā, ka iemesls raktam varētu būt tas, ka uzraugošais iestādījums ir atklājis nelikumības? Ko man šāda klaču ziņa dod, ja es neesmu redzējis ne konkursa nolikumu, ne līgumu, ne vispār no jurisprudences ko jēdzu. Lai visiem, kas "zina labāk" būtu kur komentāru iedirst? Vai varbūt uzraugošās iestādes sēž ofisos šūpojot kājas un spļauj griestos, kamēr neierauga LETĀ ziņu, ka "viena tante teica"? Es, protams, jūtu, ka manu argumentu šaurā vieta ir tā, ka reizēm nelikumības nekonstatē tikmēr, kamēr mediji nav problēmu pacēluši saulītē. Taču tomēr man liekas, ka šī publiskā izriešanās ir jau aizgājusi par tālu. Ir tomēr atšķirība starp "avotu" un kārtējo dirsēju, kas katram caurumam grib būt par korķi. Vēl jo vairāk, ka vairumā gadījumu šiem anonimitāti nealkstošajiem ir visas likumiskās tiesības savu pretenziju noformēt juridiski, un iesniegt kur vajag, nevis sākt ar preses relīzi. Es, kā viens no nodokļu maksātājiem, nevaru taču tvert visu lauku, no Air Baltic investoru meklējumiem Halal gaļas rijēju valstīs, līdz sētnieku slotu iepirkumiem. Hrena tad tas aparāts savu maizi ēd?