Lai varētu stūrēt arī šodien (nu, ok, šodien gan nav vajadzības), bija jāiziet medicīniskā apskate. Desmit gadi kopš iepriekšējās noteikti nav pagājuši, tātad laikam iepriekšējā ir bijusi uz pieciem gadiem. Vienvārsakot, tāds īpatnējs un formāls pasākums. Gāju es šo komisiju VC4 arodveselības telpās, un tādu nelielu ieslīgšanu haosā es negaidīju. Ar acu ārstu viss skaidrs - tas, ka es akls neesmu, un ceļazīmi spēju ieraudzīt, identificēt var ātri, tādēļ nekādi "vai jums asaro acis" un spiedienu mērīšanas nenotika. Tālāk, klasiskais quizzz, vai neesi bijis uzskaitē, lauzis kaulus, kritis epilepsijā u.t.t., ar tam sekojošu spiediena mērīšanu, pieskaršanos degunam aizvērtām acīm un pietupieniem. Un tad, izrādās, man sāk prasīt apdrošināšanas un naudas par to visu pasākumu. Narkologu, kā mēs zinām, apdrošināšanas nesedz. Mēs pavisam bijām pieci, tādēļ dzīvās rindas principu ietvaros sākās skraidīšana ar čekiem un lapām pa dažādiem kabinetiem.

Īpaša stāsta vērts ir narkologs / psihiatrs. Ierados es 8.55, bet kā sacīt jāsaka - pats vainīgs. Un neskatoties uz to jau divi brieži bija priekšā, kas jau asinis bija paspējuši nodot. Kamēr mēs sēžam rindā pie galvenā kabineta, 9.20 ierodas narkologs. Ar visu papīra danci beidzot tieku arī līdz narkologa apmeklējumam. Bet redz, nekā. Narkologs dzen klaču pa telefonu. Stāvu kā muļķis, gaidu. Visdarbīgākā būtne halātā iesaka vēlreiz paraustīt durvis. Jā, dakters vēl vārās, bet nu jau nāk uz durvju pusi, un sarunu beidz. Jau trešo reizi šajā rītā izdzirdu jautājumu, vai neesmu bijis kādā nebūt uzskaitē, dažas atzīmes lapā, un manas 30 sekundes slavas ir iztecējušas. Ne darbs, bet sapnis.

Bet caurmērā, nepilna stunda ne līdz galam nomenedžēta pasākuma reizi desmit gados nav slikts rādītājs.